Aizkrauklē, muzejā “Kalna Ziedos”, notika konference par LEADER ietekmi uz Aizkraukles bijušā rajona teritorijas attīstību 2014.—2020. gada plānošanas periodā.
Kopš 2014. gada Aizkraukles reģionā īstenoti daudzi iedzīvotāju rosināti projekti, piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, pašu un pašvaldību līdzfinansējumu.
Par tiem “Staburags” lasītājus ir informējis. Biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” vadītāja Alda Paura atzīst, ka agrāk iedzīvotājos bija stereotips: “Eiropas nauda? Vajag tikai paņemt!” Tagad vairs nav tik vienkāršota pieeja un neviens nedomā, ka nauda glabājas viņas kabineta seifā. Lai to iegūtu, jāraksta projekti. Ir gan pavisam mazi projekti no 400 līdz 1000 — 2000 eiro, kā arī lielāki — no 10 līdz 50 tūkstošiem eiro.
Konferencē pašvaldību, biedrību, uzņēmumu pārstāvji bija lūgti pastāstīt savus veiksmes stāstus. SIA “GFK centrs” pārstāvis Jānis Zariņš stāstīja par Jaunjelgavas pārceltuves pār Daugavu tapšanu, kuģīti “Balta kaza”, individuālā komersanta “Daugava” pārstāve Monta Nāburga — par radošās darbnīcas izveidošanu Skrīveros, biedrības “Upmales mantinieki” pārstāve Lidija Ozoliņa — par Neretas novadpētniecības muzeja izveidošanu, Kokneses novada pašvaldības pārstāve Ieva Rusiņa — par novadā realizētajiem projektiem, SIA “Angelica” pārstāvis Māris Gulbis — par Mežezera tūrisma bāzes attīstību.
Notika arī diskusija, kuru vadīja Latvijas Lauku foruma padomes loceklis Āris Ādlers. Tajā piedalījās biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” administratīvā vadītāja Alda Paura, šīs biedrības padomes locekle Ināra Grīnblate, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks, biedrības “Ērberģietes” pārstāve Astra Saveļjeva, uzņēmēja Inese Kāpiņa no Kokneses, publisko un privāto partnerattiecību biedrības “Zied zeme” administratīvā vadītāja Linda Cīrule (šī biedrība darbojas Ogres, Lielvārdes, Ķeguma, Baldones un Ikšķiles novadā). Ieskats no diskusijā runātā — šajā atvērumā.
Diskusijas vadītājs Āris Ādlers tās dalībniekus mudināja atbildēt uz jautājumiem par to, kāda ir dalībnieku pieredze projektu rakstīšanā, cik viegli ir dzīves degsmi uzlikt uz papīra un kas to ir palīdzējis iemācīties, kas ir labs, veiksmīgs projekts, kas ir tā ilgtspēja, vai tā rakstīšanai ir nepieciešama ekonomista izglītība, vai projektu iesniedzēji lasa attīstības stratēģiju, vai biedrības aizlāpa pašvaldību caurumus, kāda ir pašvaldību un biedrību sadarbība, ar kādu birokrātiju nākas saskarties.
Katram savas prasības
Ināra Grīnblate, biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” padomes locekle
Mans mūžs ir tik garš, ka lielākā tā daļa nav veltīta projektiem, tomēr apmēram divdesmit gadus ar tiem esmu saistīta — esmu tos rakstījusi, vadījusi, īstenojusi. Pieredze gan palīdz, gan arī reizēm traucē. Nevaru aizbēgt no tā, ka patīk un gribas vadīt, pašlaik piedalos vērtēšanas darbībā. Projekts ir naudas piesaistes instruments — eju lūgt naudu, jo man ir ideja, kas nedod mieru, un katram naudas devējam ir savas prasības, no kurām izbēgt nevaram. Cilvēkam vienmēr jāzina naudas devēja, Ministru kabineta noteikumi, bet bieži vien iesniedzējam tie nav saprotami. Vērtējot uzreiz var sajust, vai cilvēkam un projektam ir gribēšana un biznesa plāns, vai nebūs problēmas ar īstenošanu. Dažkārt redzu, ka ir sirds idejas projekts, bet cilvēks nav saņēmis palīdzību tā uzrakstīšanā. Projektus vajag rakstīt tā, lai trešā persona no malas to saprastu.
Grūti izpildīt visus nosacījumus
Astra Saveļjeva, biedrības “Ērberģietes” pārstāve
Projektus rakstu un vadu apmēram 10 gadus, lai iegūtu līdzekļus no dažādiem fondiem. Idejas nāk no biedrības pārstāvēm. Veiksmīgs projekts ir tāds, kas cilvēkiem nepieciešams — kad viņi izmanto to, ko esam izveidojuši. Veiksmīga projekta izstrāde ir saistīta ar vietējās stratēģijas, Ministru kabineta noteikumu pārlasīšanu. Piemēram, veiksmīgs projekts bija āra vingrošanas laukuma izveide, iniciatīva nāca no vietējiem jauniešiem. Projekti bieži vien netiek īstenoti līdz galam tādēļ, ka biedrībām nav naudas, lai izpildītu visus nosacījumus. Piemēram, pēdējā LEADER projektā, kurā uzstādījām āra trenažierus, sākumā tos projektā ierakstījām kā pamatlīdzekļus. Lauku atbalsta dienests mūs pieprasīja mainīt pozīciju no pamatlīdzekļiem uz trenažieru laukuma iekārtošanu, līdz ar to daudz kas mainījās, mums vajadzēja sakārtot būvniecības dokumentus, tika atcelta cenu aptauja. Bija vajadzīga apliecinājuma karte, kas nav lēta. Biedrībai tādas naudas nav, bet liels paldies Mazzalves pagasta pārvaldei par atbalstu, ar pārvaldi ejam roku rokā.
Pie vēstules jāpierod vismaz pāris dienu
Alda Paura, biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” vadītāja
Projekti — tā ir visa mana dzīve. Projektus esmu īstenojusi pati, mācu tos rakstīt citiem, palīdzu īstenot, ieviest. Esmu ar tiem pārņemta, tie mani aizrauj, tas ir interesanti. Biedrību vadu vairāk nekā desmit gadu. Projekts ir labs tad, ja ir ilgtspējīgs — kad beidzas nauda, projekts turpinās.
Mana pārliecība ir, ka projektu cilvēks var uzrakstīt pats, ja ir ideja un ļoti liela vēlēšanās. Ļoti daudzi to izdarījuši. Neviens tavu ideju nevarēs pasniegt tik labi kā tu pats. Zināšanas, izglītība dod drošības sajūtu, bet, ja tās nav, praksē var daudz ko iemācīties. Nav obligāti vajadzīga ekonomista izglītība. Tomēr, piesakot un īstenojot projektu, jāaizpilda daudz dokumentu. Mana personiskā sāpe ir par to, ka dokumentu ir tik daudz. Tiek vērtēts tas, kas uzrakstīts uz papīra, un bieži vien laba ideja netiek atbalstīta. Bet kā citādāk izvērtēt, ja ne to, kas uzrakstīts? Ir jāiekļaujas noteiktā prasību rāmī. Katrā projektu kārtā mēģinām šo rāmi uzlabot. Cilvēki dažkārt atsakās no projektu īstenošanas, jo nespēj uzņemties saistības, izpildīt visas Lauku atbalsta dienesta prasības. Saņem no tā garu vēstuli, pie kuras pāris dienu jāpierod, citam vajadzīgs mēnesis. Prasības ir tik lielas, ka cilvēks saka — nē, es gribu padzīvot vieglāk. Ir arī bijuši gadījumi, kad cilvēkam saku — nevajag šādu projektu, tas padarīs nelaimīgu!
Pašvaldība redzējusi visādus brīnumus
Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs
Nav noslēpums, ka bieži vien biedrībās darbojas pašvaldībā strādājoši cilvēki, kuru redzesleņķis ir citādāks nekā tad, ja darbs nav saistīts ar pašvaldību un biedrība ir tikai saturīga brīvā laika pavadīšanai. Mēs nevaram norādīt biedrībām, ko vajag pašvaldībai. Piemēram, būtu ļoti slikti, ja mēs makšķernieku biedrībai teiktu “nē” un atbalstītu tikai tos, kas skvērā gribētu ko uzbūvēt. Biedrības mēs nešķirojam, ar līdzfinansējumu atbalstām visas. Biedrībām iesaku, ko vajadzētu īstenot, tomēr tas nav rīkojums. Īstenojot projektus, pašvaldība ir redzējusi visādus “brīnumus”, un Lauku atbalsta dienesta prasības ir viens no mazākajiem “brīnumiem”, citi Eiropas fondu līdzekļu administrētāji vēl vairāk cilvēkiem “atsit” vēlmi rakstīt un iesniegt projektus. Šajos gados pašvaldībā esam ļoti daudz ko pieredzējuši, esam sūdzējušies, strīdējušies, pat lamājušies, bet ko gan tu izdarīsi — līdzekļu administrētāji ir noteicēji. Tomēr bieži vien tā ir laimes spēle, jo projektu vērtētāji nav mašīnas, daudz kas atkarīgs no tā, kādi cilvēki lasa un vērtē projektus, kāds būs viņu priekšnieku norādījums, garastāvoklis un laika apstākļi. Diemžēl ir liels cilvēciskais faktors, pats par to esmu pārliecinājies.
Iedvesmojoši: “Vāru ziepes. Kad būs iespēja nopirkt katlu?”
Linda Cīrule, publisko un privāto partnerattiecību biedrības “Zied zeme” administratīvā vadītāja
Savu darbu sāku pirms 12 gadiem kā projektu iesniedzēja — uzrakstīju divus LEADER projektus, un pēc tam mani uzaicināja vadīt biedrību. Ikdienā konsultēju projektu sagatavotājus un biedrības padomi. Man ir liels izaicinājums panākt, lai sabiedriskais sektors satiktos un kā vienota komanda strādātu ar pašvaldību un uzņēmējiem, nevis katrs rautu uz savu pusi un apmierinātu savas ambīcijas. Mērķis mums visiem ir viens — kvalitatīvi, teritoriju attīstoši projekti. Tomēr attīstības stratēģiju projektu iesniedzēji parasti nelasa. Tāpēc ieviestas pašvērtējuma veidlapas — ja tu vari uz pašvērtējuma jautājumiem atbildēt pozitīvi un ielikt sev maksimālo punktu skaitu, tad nevajadzētu būt problēmai savākt punktus atbilstoši stratēģijai. Projektu pretendenti visbiežāk uzdod nogurdinošus jautājumus: “Man ir zeme, ko man audzēt?” Iedvesmojošāk ir: “Vāru ziepes. Kad būs iespēja pieteikties, lai nopirktu katlu?” Jau otro gadu praktizējam projektu prezentācijas — vērtētāji izlasa projektus, un iesniedzēji prezentācijās bieži sniedz papildu informāciju, kas tiek pievienota projektiem.
Grūti spriest, vai projektu rakstīšanā vajadzīga ekonomista izglītība, jo man ir maģistra grāds uzņēmējdarbībā. Bet tāpēc jau partnerībā ir atbalsta personas, bezmaksas konsultācijas, un mēs ik dienu palīdzam, braucam uz vietas, konsultējam, parādām virzienu, kurā skatīties. Lai uzrakstītu projektu, nav vajadzīga augstākā izglītība, bet noteikti jābūt izpratnei par tirgu. Ja tās nav, tā jāiegūst, pretējā gadījumā nebūs projekta ilgtspējas. Kad uzņēmējdarbībā beidzas nauda, beidzas arī ilgtspēja. Manā izpratnē veiksmīgs uzņēmējdarbības projekts ir tāds, kurā tiek investēts, radīts jauns produkts. Iespējams, vajadzīgas papildu investīcijas, un attīstības līkne iet uz augšu.
Lielākais izaicinājums ir noturēt LEADER gaismu — izskaidrot stratēģiju un to, kam finansējums ir paredzēts, tad arī vajadzētu samazināties diskusijām, kāpēc vieniem naudu dod un citiem nedod. Uzskatu, ka biedrībām nav jālāpa pašvaldību caurumi, pašvaldībām jābūt savām vīzijām, kā strādāt. Biedrības vairāk strādā biedru interesēs.
Galapunkts ir Latvija
Lidija Ozoliņa, biedrības “Upmales mantinieki” pārstāve no Neretas
Pašvaldībām, biedrībai, uzņēmējiem, iedzīvotājiem jāiet uz vienu mērķi — galapunkts ir Latvija. Pašvaldība un biedrības strādā vietējiem iedzīvotājiem. Ja nezinām, kādi ir pašvaldības centieni, attīstības plāns, mēs tai nevaram palīdzēt. Pašvaldības teritorijas attīstības plāna sabiedriskajā apspriešanā savulaik varēja piedalīties ikviens. Ja mēs biedrībā izdomāsim, ka mums vajag līdzekļus, lai brauktu kosmosā, vietējās attīstības plānam tas neatbildīs.
Sapņi jāieliek vērtēšanas tabulā
Inese Kāpiņa, uzņēmēja no Kokneses
Pirmo projektu uzrakstīju pirms 12 gadiem, biju ļoti nezinoša, bet man izdevās. Pēdējos gados esmu diezgan nadzīga uz projektu rakstīšanu, un tos arī apstiprina. Projektus gan rakstu, gan ieviešu dzīvē, un man šis darbs patīk — tagad ir lielāka drosme, apgriezieni un iespējas. Pēc rakstura esmu cīnītāja, un man patīk īstenot savus sapņus. Ja izdodas un ja vēl kāds pasaka labu vārdu, degsme ir vēl lielāka. Īstenojot pirmo projektu, neviens cilvēks neteica, ka daru pareizi, pat mamma un tētis, bet dažreiz notiek brīnumi. Pēc tam, kad izdevās pirmais projekts, radās drosme turpināt. Uzbūvējām viesu namu, amatu centru, kas kļūst arvien populārāks. Drosmi deva iegūtais grāds biznesa uzņēmējdarbībā. Vai vajadzīga ekonomista izglītība, lai rakstītu projektus? Grūti pateikt, kā būtu, ja man tās nebūtu. Daudzi cilvēki ir ļoti radoši un var uzlikt uz papīra savas idejas tāpat.
Vietējās attīstības stratēģiju mēs, protams, lasām, kamēr zinām no galvas. Pretējā gadījumā projektu ir grūti uzrakstīt. Ja sacerējuma formā aprakstīšu savus sapņus, ar to jau nepietiks — ja es pārāk radoši izteikšos, vērtētāji var mani nesaprast. Savus sapņus vajag ielikt vērtētāju izstrādātā tabulā, vienotā vērtēšanas sistēmā.
“Birokrātija nāk virsū kā tāda grauzējmašīna”
Māris Gulbis, SIA “Angelica” pārstāvis, bijušais Latvijas iekšlietu ministrs
Esmu kurzemnieks, kādreiz man bija sapnis — ja es nopelnīšu naudu, uzcelt māju Pāvilostā vai kaut kur attīstīt biznesu pie Liepājas, bet, par laimi, esmu nokļuvis Pļaviņu novadā. Manam tēvam 20 gadus piederēja tūrisma atpūtas bāzes “Mežezers” Līvānu māju daļa. Tēvs nomira, un man bija lielā izšķiršanās — palikt Rīgā un Līvānu māju pusi aizlaist nezālēs vai kaut ko darīt. Pļaviņu novadā man teica, ka ir tāda Alda Paura. Aizgāju pie Aldas, viņa staroja, lai gan Latvijas ekonomikai tobrīd klājās grūti un bankas nebija tik pretimnākošas, bet Alda teica: “Darām!” Viņa palīdzēja visus ciparus sakārtot, un mēs ieguvām finansējumu konferenču zālei 120 vietām “Mežezera” Līvānu māju pusē. Ēka vēl nav nodota ekspluatācijā, bet Rīgas Šaha skola ar 80 cilvēkiem jau izrādījusi interesi, varam izguldīt 90 cilvēkus. Projektā ieguvu 34 tūkstošus eiro, mans ieguldījums ir 46 tūkstoši eiro. Taču celtniecības izmaksas šogad augušas par 30 procentiem, un tas ir Eiropas fondu pieejamības dēļ. No tāmes, kas bija apmēram 50 tūkstoši, lētākais pretendents piedāvāja darbus veikt par 78 tūkstošiem, bet būvniecības izmaksas bija vēl lielākas, ap 100 tūkstošiem. Tas viss ir kaut kādā laika periodā jāatpelna.
“Swedbank” klients esmu jau 20 gadus, gribēju daļu no 46 tūkstošiem aizņemties, bet man atbildēja — ziniet, Māri, mums politika ir tāda, ka mēs vairs negribam dot aizdevumu pret nekustamā īpašuma ķīlu, mēs dosim patēriņa kredītu. Un es biju spiests to ņemt ar procentiem, kas mani, protams, nogalina. Reāli ir tā, ka bankas negrib dot aizdevumus, jo ir neticība, ja tavs bizness ir tālāk par 70 kilometriem no Rīgas. Visa lielā nauda apgrozās Rīgā.
Ar LEADER atbalstu šis projekts ir veiksmīgi īstenots, jāraksta atskaites. Nākas saskarties ar dažādām grūtībām, piemēram, datu ievades sistēma uzkaras, Lauku atbalsta dienesta konsultantus nevar sazvanīt, tas viss prasa laiku un nervus, tāpēc jau esmu nosirmojis. Nezinu, kā tas viss atpelnīsies. Saprotu, ka man no Rīgas būs jāpārceļas uz Pļaviņu novadu, tomēr tā ir liela izšķiršanās no pilsētas pārcelties uz laukiem. Padomju laikā augu Aizkraukles pagastā, vasarās te bija jārušinās lauku darbos, vecvecmamma ir no Skrīveriem. Vasarā laukos viss ir kārtībā, pozitīvais ir tas, ka man pretī nāk kalns, stirnas un zaķi, bet mīnuss ir tas, ka pilsētā dzīvojošie atpūtnieki vēlas aiziet uz kādu restorānu, kinozāli. Rudenī pievienojas depresija. Pļaviņu novadā uz dāmām var paļauties, bet, kad vīriešiem sākas depresija, viņi no tās nevar atrauties kādu pusgadu. Pašlaik pie manis strādā pieci darbinieki, un visas ir sievietes. Ja es būtu Pļaviņu mērs, ieviestu sauso likumu vismaz diviem gadiem.
Gribētu, lai pašvaldības uzņēmējus vairāk atbalstītu, jo viņi ir darba vietu radītāji un nodokļu maksātāji. Man pārmet, ka uz “Mežezeru” brauc Rīgas kungi. Bet īstenībā esmu kļuvis par vietējo melnstrādnieku.
Kādreiz pats biju tajā pusē, ko sauc par valdību, un tā atbalstīja mikrouzņēmumu izveidi. Tas bija labs veids, kā atbalstīt uzņēmējdarbības iesākšanu, taču ko valsts dara šobrīd? Tiek pat runāts par mikrouzņēmumu likvidēšanu. Sešus gadus vadīju uzņēmumu reģistru, katru mēnesi saņēmu tūkstoti, viss bija nodrošināts. Uzņēmējdarbībā daudz kas atkarīgs no ienākumiem, valsts nodokļu politikas, klienta maka biezuma. Arvien grūtāk ir pastāvēt, lai kaut ko nopelnītu.
Tiem, kas grib veidot SIA, ieteiktu būt mazliet bezkaunīgiem, uzņēmējdarbībā tādiem ir jābūt, lai ko izsistu cauri, jo birokrātija nāk virsū kā tāda grauzējmašīna. Ir jācīnās. Esmu runājis ar grieķiem, spāņiem, kuri bijuši pie manis “Mežezerā”, viņi stāsta, ka tur nav tik stingru prasību kā pie mums. Piemēram, lai uztaisītu konferenču zāli, man obligāti vajadzēja paredzēt divas labierīcības, bet viņiem nav tādu prasību. Mēs savā nabadzībā un pārcentībā mēģinām ievērot pat 120 procentus Eiropas Savienības prasību, bet mums algu un maksātspējas līmenis nav tāds kā Anglijā, Vācijā, Beļģijā un citās valstīs.
Man gribētos, lai bijušajā Aizkraukles rajonā būtu viens ne dārgs, bet labs restorāns. Domāju, ka nākamo projektu varētu iesniegt par restorāna izveidi, virtuves iekārtu iegādi, bet atkal jābūt bezkaunīgam, jo uzņēmējdarbībā Latvijā jāiet ar elkoņiem. Ja iesiet miera stājā un nodurtu galvu, nekas neizdosies.
Gribētu, lai bijušā Aizkraukles rajona teritorijā iedzīvotāju skaits palielinātos vismaz par 20 tūkstošiem, kā tas bija padomju laikā. Aizkrauklē varētu būt divas mazas farmācijas rūpnīcas, Koknesē — liels kokmateriālu pārstrādes uzņēmums, Pļaviņās — biomedicīnas uzņēmums, būtu jāpanāk, lai lielie uzņēmumi pārceļ savas ražotnes no Rīgas un tuvās Eiropas uz šejieni. Pašvaldību vadītājiem pašiem vajag braukt uz Skandināvijas valstīm un meklēt investorus.
Uzziņa
◆ LEADER ir mērķtiecīgas un savstarpēji koordinētas aktivitātes lauku attīstības veicināšanai. Viens no LEADER pieejas pamatprincipiem ir pieeja no “apakšas uz augšu”, kad iniciatīva nāk no vietējiem iedzīvotājiem, iesaistoties savas teritorijas problēmu identificēšanā un risināšanā.
◆ LEADER nav kārtējais ES fonds — tā ir attīstības metode. Šīs aktivitātes koordinē vietējās iniciatīvas grupas, Aizkraukles reģionā — biedrība “Aizkraukles rajona partnerība”, kuras administratīvā vadītāja ir Alda Paura.
◆ Biedrības uzdevums ir veicināt Aizkraukles rajona partnerības darbības teritorijas (Aizkraukles, Pļaviņu, Kokneses, Skrīveru, Jaunjelgavas, Neretas un Vecumnieku novada Kurmenes un Valles pagastu) ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību, izvērtējot iesniegtos projektus Lauku atbalsta dienesta administrēto Eiropas Savienības fondu līdzekļu iegūšanai 2014.—2020. gada plānošanas periodā.
Fakts
Biedrība “Aizkraukles rajona partnerība” darbojas no 2005. gada saskaņā ar apstiprināto Vietējās attīstības stratēģiju. Šajā laikā īstenoti daudzi nozīmīgi un vajadzīgi projekti. Laikā no 2015. līdz 2018. gadam realizēts 41 sabiedriskā labuma projekts, piesaistot 727 692 EUR lielu finansējumu. Visvairāk projektu šajā plānošanas periodā atbalstīts Kokneses un Jaunjelgavas novadā — pa 10, Neretas novadā — seši, Aizkraukles, Pļaviņu un Skrīveru novadā — četri, Vecumnieku novadā — trīs.
Laikraksta “Staburags” abonenti kopā ar 26. jūnija avīzes numuru saņems biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” informatīvo izdevumu, kurā būs plašāks apraksts par projektiem, kas realizēti ar LEADER programmas atbalstu.
Izdevumu pēc tam bez maksas varēs saņemt arī pagastu pārvaldēs un bibliotēkās.
