Jūnijs ir izlaidumu laiks, kad absolventi saņem ne tikai savu pirmo nopietno dokumentu, ziedus un dāvanas, bet daļai tas ir kāda dzīves posma noslēgums un jauna ceļa sākums. Arī aizkraukliete Karīna Čeriņa nākamajā piektdienā, 22. jūnijā, absolvēs Aizkraukles Profesionālo vidusskolu un ar četru gadu laikā iegūto specialitāti ēdināšanas pakalpojumu jomā grasās konkurēt darba tirgū un sākt pieauguša cilvēka dzīvi.
Mācās arī eksperimentēt
— Pastāsti, kas tevi pamudināja izvēlēties apgūt profesionālo vidējo izglītību?
— Beidzu Sunākstes pamatskolu un, tāpat kā visi klasesbiedri, domāju, ko darīt tālāk. Mācības turpināt Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā nolēmu vairāku iemeslu dēļ — šo skolu savulaik absolvējusi arī mana mamma, kura strādā kulinārijas jomā, viņai bija pozitīva pieredze un labas atmiņas par mācību laiku. Man svarīgi bija, lai skola būtu pēc iespējas tuvāk mājām, negribēju iet tālu prom no ģimenes, piemēram, uz Rīgu. Nolēmu, ka, iegūstot profesiju un vidējo izglītību vienlaikus, būšu tikai ieguvēja. Par virzienu, kādā mācīties, daudz diskusiju nebija — ēst gatavot man vienmēr paticis, daru to labprāt, tāpēc izvēlējos šo jomu.
— Kas ir galvenie virzieni, ko četru gadu laikā skolā mācījies?
— Vispirms jau skolā visas praktiskās lietas sāk apgūt no pamatiem, iemācoties teoriju. Tās ir zināšanas, kas noder, pēc tam praktiski gatavojot, un bez tām neiztiek neviens profesionālis. Esmu iemācījusies, kā ēdienu pagatavot tehnoloģiski pareizi, stingri pēc receptēm, taču ar katru gatavošanas reizi saprotu, ka reizēm ir pieļaujams, ka kādam ēdienam garšvielas vai sastāvdaļas pieliek “uz aci”, eksperimentē, jo jau ir attīstījušās izjūtas, cik daudz kas vajadzīgs, lai iegūtu vajadzīgo garšu.
— Vai skolas laikā esi mainījusi savu attieksmi pret ēdiena gatavošanu?
— Noteikti. Tagad daudz vairāk uzmanības veltu produkta sastāvdaļām, lielveikalā gandrīz vienmēr izpētu, kas ir produkta sastāvā, pievēršu uzmanību ne tikai derīguma termiņam kā agrāk. Protams, kvalitatīvākie produkti arī maksā vairāk, un ne vienmēr varam atļauties gatavot tieši no tiem, taču iespēju robežās cenšos izvēlēties kvalitatīvāko. Pēdējā laikā esam pieraduši visu gatavu nopirkt lielveikalos, pārāk maz gatavojam paši, taču skola mainījusi manu attieksmi, jo mājās vienmēr var pagatavot lētāk un nereti — garšīgāk. Arī es bieži tajās reizēs, kad pusdienoju kafejnīcās, pēc maltītes nodomāju — mājās taču varēju pagatavot to pašu ēdienu daudz lētāk un garšīgāk.
Veidojas izpratne par veselīgu dzīvesveidu
— Vai mājinieki bieži izmanto to, ka viņiem ir pašiem savs pavārs?
— Agrāk jā, īpaši pirmajā kursā. Nevieni svētki vai ģimenes pusdienas nepagāja bez aicinājuma pagatavot kaut ko garšīgu, jo es taču mācos par pavāru. Šad tad tas likās jau apnicīgi — gatavoju un mācos skolā, vēl arī mājās jādara tas pats! Tagad jau to daru pati un labprāt, jo zinu, ka esmu daudz ko iemācījusies, varu arī mājiniekus pārsteigt.
— Ko vislabprātāk pati gatavo?
— Man patīk un padodas gatavot karbonādes ar dažādiem pildījumiem, tās garšo arī mājiniekiem. Bieži cepu pankūkas ar saldo un sāļo pildījumu, gatavoju dažādas zupas. Liels ieguvums skolā ir tas, ka iemācāmies gatavot ne tikai garšīgi, bet arī veselīgi, izveidojusies izpratne par to, kas ir veselīgs uzturs. Man šķiet, ka tas arī ir viens no lielākajiem ieguvumiem visai dzīvei — veselīga dzīvesveida pamats.
Uzskatu, ka profesionālā izglītība vienmēr noder turpmākajā dzīvē, arods ir noderīgs arī tad, ja nestrādā šajā jomā, bet tas vienmēr paliek kā vaļasprieks. Jebkura profesija — pavārs, galdnieks vai automehāniķis — tā ir pievienotā vērtība, ar ko jaunietis no skolas sola jau var konkurēt.
— Kā tu raksturotu skolas laiku, ko pavadīji kopā ar kursabiedriem?
— Ar kursabiedriem sadraudzējāmies ļoti ātri, var teikt, daļa esam kļuvuši par labiem draugiem, lai gan kopā sanācām no dažādām vietām — Aizkraukles, Madonas, Jēkabpils, Rēzeknes, Vecbebriem, Viesītes un Aknīstes. Mums arī ļoti paveicās ar kursa audzinātāju Egitu Rancāni — viņa ir tik forša, mīļa, uzskatām viņu par savu otro mammu. Kopā esam devušies pārgājienos, ekskursijās, piedalījušies dažādos pasākumos, tas viss saliedējis kursu un ļāvis uz skolu nākt ar prieku. Daudz brīvā laika pēc mācībām pavadīju, aktīvi sportojot, apmeklējot treniņus, spēlējot volejbolu un tautas bumbu. Biju skolas komandas sastāvā, bieži piedalījāmies sporta sacensībās un esam ieguvuši arī godalgotas vietas.
Ar itāļiem sazinās žestu valodā
— Praksē biji Itālijā. Kādas bija pirmās emocijas?
— Itālijā kopā ar vēl dažām skolasbiedrenēm pavadīju mēnesi, tas bija ļoti pozitīvs piedzīvojums. Tā bija pirmā reize, kad lidoju ar lidmašīnu, tas vien bija ko vērts! Aizbraucot uz Itāliju, salīdzinot ar Aizkraukli, man likās — tur viss ir tik liels un plašs, tik daudz jaunu iespēju un izaicinājumu. Lielākā atšķirība, kas uzreiz bija pamanāma, visur tik daudz kafejnīcu, arī ielās, cilvēki tur ir ļoti atvērti un daudz vairāk laika pavada, pusdienojot vai vakariņojot ārpus mājas.
— Kāda ir atšķirība starp itāļu un latviešu virtuvi? Ko novēroji?
— Viņi daudz ēd jūrasveltes, ļoti daudz pastu un sieru — tie bija galvenie produkti, ko gatavoja kafejnīcā, kurā strādājām. Mēneša laikā apguvām, kā pareizi un ātri tīrīt un sadalīt zivis, kā pareizi izlobīt garneles, kā atvērt mīdijas, ko līdz šim nebiju darījusi. Protams, to visu arī nogaršojām. Itāļu ēdienkartē dominē arī vēžveidīgie, iecienīta piedeva ir mazie ķirštomātiņi. Kolektīvā visi pavāri bija vīrieši, sarunājamies tikai angliski, bet secinājām, ka itāļi ļoti slikti runā angliski, tāpēc lielākoties virtuvē sapratāmies ar žestiem. Atceroties Itālijā pavadīto mēnesi, zinu, ka vēlētos kādreiz tur aizbraukt atpūsties, bet dzīvot noteikti negribētu, labāk mājās pie ģimenes.
Sapnis par savu kafejnīcu
— Pastāsti, kas vēl jāpagūst līdz izlaidumam?
— Priekšā vēl pēdējais eksāmens 21. jūnijā, kad jāgatavo ēdiens, jāuzklāj atbilstošs svētku galds, un veikumu vērtēs žūrija. Šodien izlozēsim, kādiem svētkiem būs jāgatavo maltīte un jāveido atbilstošs galda klājums, piemēram, dzimšanas dienai, kāzu jubilejai, Ziemassvētkiem vai Lieldienām. Eksāmenā vērtēs ēdiena kvalitāti, garšu, izskatu un atbilstību svētkiem, cik atbilstoši un pareizi izkārtoti galda piederumi, vērtēs galda klājumu, dekorācijas un arī to, kā spējam iejusties viesmīļa lomā un apkalpot viesus.
— Kādi plāni šai vasarai pēc izlaiduma?
— Pēc izlaiduma uzreiz gatavojos Dziesmu un Deju svētkiem, kuros piedalīšos kopā ar Aizkraukles kultūras nama deju kolektīvu “Zeļļi”. Ar mani šajā kolektīvā dejo arī brālis Salvis. Dejojot esmu ieguvusi labus draugus, ļoti priecājos par kopā pavadīto un nodejoto laiku. Šie būs mani pirmie lielie deju svētki, gaidu tos ar nepacietību un mazliet arī ar satraukumu, jo apzinos, ka būs smagi jāstrādā — mēģinājumi no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vasarā vēl esmu iecerējusi iestāties autovadītāju kursos un iegūt apliecību. Noteikti paceļošu pa Latviju, man ļoti patīk gan pilsētas, gan daba, gan cilvēki, ko var sastapt dažādās Latvijas vietās. Varbūt aizbraukšu uz Rīgas zoodārzu, jo pēdējo reizi tur biju bērnībā — domāju, vajag tikai meklēt, jo ir daudz skaistu vietu, ko Latvijā apskatīt.
— Un kas padomā saistībā ar profesiju?
— Raugoties nākotnē vispārīgi — kā jau visiem, gribētos, ka varu strādāt ēdināšanas jomā, varbūt izveidot pati savu uzņēmumu. Ja tas izdotos, tad noteikti apmeklētājiem piedāvātu ēdienus, ko gatavotu pēc pašas receptēm. Domāju, ka vasarā arī noteikti pastrādāšu, iespējams, par bārmeni. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Karīna Čeriņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1998. gada 8. janvāris,
Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: 22. jūnijā absolvēs Aizkraukles Profesionālo vidusskolu, iegūstot diplomu ēdināšanas pakalpojumu specialitātē.
ĢIMENE: mamma, vecmamma, brālis un draugs.
VAĻASPRIEKS: aktīva atpūta, Latvijas skaistāko vietu apceļošana un sports.
