Šodien, 8. jūnijā, dzimšanas dienu svin Daiga Andersone no Vecbebriem. Pēc izglītības latviešu valodas un li-
teratūras skolotāja, pēc pārliecības — nelabojama optimiste, mūžīgais dzinējs radiem, draugiem un kolēģiem, kas nenogurstoši organizē, iesaistās, piedalās un ar savu entuziasmu un dzīvesprieku aizrauj apkārtējos. Šobrīd Daiga ir jauna ceļa sākumā.
Cenšas ķert katru mirkli
Daigas dzimšana diena vienmēr ir izlaidumu laikā, arī šogad viņa ar ģimeni uzaicināta uz izlaidumu. Teiciens, ka mēnesi pirms un pēc jubilejas rodas pārdomas par dzīvi un vecumu, Daigai šķiet patiess, jo pati aizdomājas par to vecumu, kas rakstīts pasē, un to, kā jūtas. “Cenšos ķert katru mirkli. Aizdomājos par datiem, kas rakstīti pasē, taču sirdī tā nejūtos. Domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka vienmēr esmu bijusi bērnu vidū, tas neļauj novecot. Pagājušajā gadā līdz ar Bebru internātvidusskolas slēgšanu bija pārdomas, kaut kāds posms dzīvē beidzās. Šajā skolā nostrādāju 18 gadus, un, paliekot bez darba, atkal jādomā, tas ir jauns izaicinājums, ko esmu pieņēmusi. Apzinos, ka veikalā aiz letes negribu strādāt, tas nav man, vēlos arī turpmāk savu dzīvi saistīt ar bērniem, tāpēc šobrīd esmu procesā, mēģinu kaut ko darīt pati saviem spēkiem,” stāsta jubilāre.
Aizvadītais gads paskrējis, apmeklējot maksimāli daudz kursu, ko piedāvā darba meklētājiem. Daiga secinājusi, ka tiem, kuri kādā brīdī piespiedu kārtā paliek bez darba, piedāvājums ir salīdzinoši mazs.
Foršāk ir darboties
“Skolā bijām pieraduši, ka var maksimāli izmantot iespējas izglītoties, izmantot visus resursus par 100%. Aizkraukle nav tālu no Bebriem, kursi ir bez maksas, esmu gatava apgūt, mācīties, jo katras jaunas zināšanas noder. Pa šo gadu mans paziņu loks ir kļuvis plašāks, esmu ieguvusi daudz jaunu kontaktu, kas noteikti noderēs turpmāk. Var jau sēdēt mājās, salikt rokas klēpī un raudāt, cik ir grūti, bet foršāk ir darboties, darīt to, kas man patīk, un par to saņemt naudu. Tad var labi dzīvot,” domā Daiga. Ja nebūtu ģimenes, kas atbalsta, un bērnu, kuri gatavi lēkt visur mammai līdzi, droši vien būtu krietni grūtāk, taču Daigai tas viss ir! Mājinieki jau pieraduši, ka mamma nevar mierā nosēdēt, viņai ir jāskrien! “Domāju, ka arī vēlāk manas darba gaitas turpināsies skolā, bet zinu, ka noteikti neiešu uz lielpilsētu, lai gan tur ir krietni vairāk darba piedāvājumu. Patlaban svarīgākais man ir būt līdzās saviem bērniem, gribu būt viņu ikdienā, gribu tikt uz viņu pasākumiem un palīdzēt. Bērni aug ļoti ātri — meita Estere šogad pabeidza otro klasi, dēls Valters nākamgad pabeigs bērnudārzu.”
Skolotājs “lec” bērniem līdzi
Strādājot skolā, 18 gadu laikā jubilārei izveidojusies pārliecība, ka skolotājs “lec” bērniem līdzi, piedāvā, dara kopā ar bērniem, iesaistās pats un iesaista bērnus, tas rada, saliedē, vieno un dara dzīvi interesantu. “Vienmēr cenšos parādīt, fotografēt un stāstīt par to, ko esam darījuši skolā, tagad — ārpus tās, jo reizēm ir tā — ir cilvēki, kuri klusiņām dara daudz vairāk nekā es, taču negrib, lai par viņiem uzzina. Es domāju pretēji — lai par padarīto zina, tas stimulē darīt vairāk. Man ir forša komanda — radi, draugi, kas vienmēr atsaucas maniem aicinājumiem, atbalsta materiāli, ja rīkojam kopīgus svētkus, uzticas man. Mums ir tradīcija — no slimnīcas braucot ar mazulīšiem mājās, savējos sagaidām ar troksni, ir bijuši gadījumi, ka aizbraucam ar taurēm un smagajām mašīnām. Tā pompozi, lai pēc tam ir, ko atcerēties. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka tas nav vajadzīgs, ir māņticīgi, bet es tā nedomāju. Jo skaistāk dzīvi sāk, jo skaistāk tā aizritēs, lai bērniņš zina, ka ir gaidīts, mīlēts un par viņa ierašanos šajā pasaulē priecājas arī radi un draugi,” domā Daiga.
Ballīti vai telefonu?
Par svētku svinēšanu lieliem un maziem Daiga teic — lai cik grūta reizēm būtu materiālā situācija, svētki jāsvin! “Ja dārzā kaut kas aug, kaut kas ir pagrabā, tad vienmēr var kaut ko izdomāt, galvenais ir darīt kopā, iesaistīt visus. Viens cep rabarberu maizi, otrs — vāra ķīseli, trešais — brauc pēc saldējuma. Svarīgi nodarbināt visus, jo tieši kopā pavadītais laiks ir lielākā vērtība. Manuprāt, dārgās mantas un ekskluzīvās dāvanas nav tik svarīgas, arī bērniem nē. Lai arī bērni prasa, piemēram, jaunu telefonu, redzu, ka nereti tas nolikts maliņā un nesagādā nekādu gandarījumu. Vislielāko prieku sagādā ballīte ar draugiem, dziesmas, dejas, rotaļas un iespēja pašam uzpūst milzīgu ziepju burbuli. Varbūt ziepjūdens spainī iebāzt roku vai abas! Bērniem mācu — uzdāvināsim tev to foršo telefonu, bet tev nebūs ballītes. Mācu padomāt, kas ir svarīgāks — varbūt tomēr ballīti, bet telefonu nopirksim vēlāk un lētāk, varbūt pat laimēsim loterijā?” teic Daiga.
Svētki ar kopā būšanu, dziesmām un mielastu jubilāres ģimenē svinēti arī bērnībā, kad katras viesības beidzās ar daudzām kopīgi izdziedātām latviešu dziesmām, kam vārdus zināja arī bērni. “Jāprot priecāties, jādzīvo šodien un arī mazajās lietās jānovērtē katra diena, kas mums dota!” pārliecināta Daiga. ◆
