Aizvadītajā nedēļā turpinājās 12. klases eksāmenu sesija, kārtoju pārbaudījumu bioloģijā. Papildus obligātajiem esmu izvēlējies kārtot eksāmenus ķīmijā un bioloģijā, tas ir saistīts ar manu profesijas izvēli. Manuprāt, eksāmenu grafiks ir pietiekami elastīgs, starp pārbaudījumiem ir pietiekami daudz laika atpūtai, lai var paspēt “pārslēgties”, jo iemācīties neko daudz vairs nevar. Uzskatu, ka jāmācās visus vidusskolas gadus, pareizāk — visus 12 gadus, nevis tikai konsultācijās pirms eksāmeniem. Konsultācijās neko daudz iemācīties nevar, var tikai atkārtot kaut kādas svarīgākās lietas, salikt punktus uz “i”, noskaņoties, sakoncentrēties konkrētajam priekšmetam.
Šī gada matemātikas eksāmens vidusskolēniem izraisījis plašas diskusijas. Lasīju, ka bija skolēni, kas pat nemēģināja izpildīt uzdevumus, nodeva tukšas lapas un pameta eksāmena norises vietu. Šajā situācijā sliecos piekrist Matemātikas skolotāju apvienības vadītājai Rudītei Andersonei, kura kādā intervijā teica: “Eksāmens nav ne grūtāks, ne grūts. Pirmajā, otrajā daļā ir standarta situācija, kurā ļoti daudz kas atkārtojas. Ja ir risināti iepriekšējo gadu eksāmenu uzdevumi, tad nevajadzētu būt nekādiem pārsteigumiem. Trešā daļa ir trešā, tā ir radoša. Protams, tā var būt ar neierastiem formulējumiem — astoņi, deviņi, desmit ir jānopelna.” Tas man nelikās nekas neiespējams. Varbūt tāpēc, ka esmu pieradis pie olimpiāžu uzdevumiem un nestandarta situācijām, kad var gadīties kaut kas tāds, ko negaidi. Jā, eksāmenā bija pāris uzdevumu, kas lika padomāt — ja neapmulsti, pasēdi, padomā, “palauz” mazliet to uzdevumu, tad nav tik traki. Kaut kā taču vajag atsijāt tos, kuri ir spējīgāki, no tiem, kuri nav. Ja visiem skolēniem eksāmenā būtu ļoti labas atzīmes un augsti procenti, arī tas nebūtu objektīvs rādītājs. Ja skolēns aiziet uz pēdējām konsultācijām, kur risina vairāku gadu eksāmenu uzdevumu, viņš iemācās atrisināt tikai tāda tipa uzdevumus un gaida, ka kaut kas līdzīgs būs arī eksāmenā. Skaidrs, ka, ieraugot citādus uzdevumus, viņš apmulst.
Izlaidumu gaidu ar pozitīvām sajūtām, klasē esam 12 skolēni. Ar daļu klasesbiedru kopā pavadām arī brīvo laiku, tāpēc esam gan klasesbiedri, gan draugi. Lauku skolās tas noteikti ir citādāk nekā pilsētās, esam ļoti draudzīgs un saliedēts kolektīvs. Paralēli mācībām vienmēr esmu aktīvi darbojies, sportojis un iesaistījies skolas dzīvē, ar panākumiem piedalījies dažādu priekšmetu mācību olimpiādēs. Mana pieredze ir tāda — ir kaut kāds punkts, līdz kuram var darīt daudz, var visur iesaistīties un paspēt, bet kaut kādā brīdī notiek lūzums un produktivitāte zūd. Kad visu nevaru padarīt tik labi, cik vēlos, no kaut kā tomēr jāatsakās. Visu pamatskolas laiku dejoju tautas dejas, vidusskolā no tām atteicos, tāpat atteicos no ģitārspēles. Esmu apguvis ģitārspēles pamatus, mājās spēlēju savam priekam, bet mēģinājumiem laika vairs neatliek. Šo laiku esmu veltījis mācībām un sportam, jo gribas pakustēties, vajag enerģiju, un no sportošanas neatteicos. Ar mācībām ir tā — jo vairāk dari, jo labāk izdodas. Jo labāk izdodas, jo vairāk gribas šo priekšmetu apgūt, līdz ar to arī labāk jūtos un ir prieks darīt vēl vairāk. Manuprāt, lai viss izdotos, jābūt pilnam komplektam — vajadzīga motivācija pašam, kāpēc censties. Jābūt motivācijai sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus, būt labākajam klasē, skolā, starp skolām, svarīgs ir vecāku atbalsts un skolotāju attieksme. Tas viss kopā manī ir veicinājis vēlmi mācīties, strādāt, pierādīt sev, ka varu vairāk. Ja vidējā atzīme kādā priekšmetā pagājušajā gadā bija 9, tad gribas, lai šogad ir desmit, ja olimpiādē pērn ieguvu otro vietu, šogad koncentrējos uzvarai. Ar katru gadu gribas augt un attīstīties.
Mazliet žēl šķirties no ierastās vides un klasesbiedriem, bet tajā pašā laikā gribas arī prom, jo jūtu, ka nav vairs, kur augt. Var teikt, ka griesti jau sasniegti, un gribas visu sākt no jauna, sevi pierādīt, pašam veidot visu no sākuma citā vidē.
Pasākums “Baznīcu nakts 2018” notika 1. jūnijā. Tad daudzos Latvijas dievnamos durvis bija vērtas apmeklētājiem, arī Neretas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Man liekas, ka viss, kas saistīts ar baznīcu un kopā sanākšanu, ir skaists. Manuprāt, šis pasākums varētu motivēt cilvēkus nākt uz baznīcu un labi pavadīt kopā laiku. Šogad mūsu pasākumu apmeklēja aptuveni 100 cilvēku, kas tik nelielai vietai kā Nereta ir daudz. Taču ne tikai ciemiņu gaidīšanas un uzņemšanas laiks ir skaists. Īpašs ir gatavošanās process. Citi baznīcu sakopj no ārpuses, citi no iekšpuses, kāds parāda savu talantu. Ir prieks ieguldīt darbu, gatavoties un visiem kopā redzēt, cik patīkams ir iznākums. Kāds parāda, cik skaisti viņš prot dziedāt, cits — cik skaistu, oriģinālu ekspozīciju spēj ierīkot baznīcas tornī, jau kuro gadu atrast vēl nebijušas bildes. Visi parāda savus talantus, sagādā prieku, un tādējādi arī draudzes cilvēki iepazīst viens otru no jauna.
Pagājušajā nedēļā sākās arī skolēnu nodarbinātības programma vasaras brīvlaikā. Domāju, šī ir ļoti laba iespēja skolēniem, pats šajā programmā esmu strādājis divus gadus. Nopelnītā nauda nav tik nozīmīga, cik vērtīga ir pirmā darba pieredze. Man ļoti patīk visas iniciatīvas, kas vērstas jauniešu un bērnu pieredzes un redzesloka paplašināšanai, domāju, ka šajā virzienā jāstrādā, lai katram skolēnam vasaras brīvlaikā varētu nodrošināt iespēju strādāt, jo patlaban tā nenotiek. Man ir māsa, kura šogad pabeidza 8. klasi, un domāju, ka viņa labprāt padarītu kādu darbiņu un nopelnītu, taču meitenēm tādā vecumā nekāda piedāvājuma nav. Šī būtu joma, kurā piestrādāt, jo es viņas vecumā varēju strādāt, piemēram, ar trimmeri pļāvu pagastā zāli, kas meitenei nav piemērotākais darbs.
Pēc izlaiduma esmu iecerējis kādu brīdi kārtīgi atpūsties, tad jāiesniedz dokumenti augstskolās, un arī es vasarā pastrādāšu. Strādāšu turpat, kur divas pēdējās vasaras — pārdošu saldējumu un saldējuma kokteiļus. Tā kā man ir tik saulains un vasarīgs darbs, ceru, ka visa vasara mūs lutinās ar sauli un siltumu. Tik ilgi esam gaidījuši, kad beigsies ziema un pavasaris, tāpēc priecājos, ka jau maijā vasara ir sākusies, ļaujot izbaudīt vēl vienu vasaras mēnesi!
