Iesaka Marita Vilcāne, koknesiete
“Dvēseles sešas stīgas” — tāds bija koncerta nosaukums, ko es pavisam nesen noskatījos Rīgā. Tas bija viens no ģitārista Aivara Gudrā 60. jubilejas koncerttūres pasākumiem. Atklāti sakot, es līdz šim šo mūziķi tā īpaši nebiju pamanījusi, bet tagad man viņš ir kolosāls atklājums. Koncerts bija kā raibs serpentīns, jo uz to bija aicināti mūziķi no trijām leģendārām grupām — “Zodiaka”, “Sīpoliem” un “Turaidas Rozes”. Aivars Gudrais koncertiem kopā pulcējis draugus un domubiedrus — komponistus Mārtiņu Braunu un Jāni Lūsēnu, dziedātājus Zigfrīdu Muktupāvelu, Olgu Rajecku, Uģi Rozi, Zani Gudro un Ievu Sutugovu, mūziķus Raimondu Ozolu (vijole), Juri Kristonu (taustiņinstrumenti), Modri Laizānu (bass), Rūdolfu Dankfeldu (sitamie instrumenti) un Andi Klučnieku (flauta, stabules). Mani koncerta favorīti bija ģitāras virtuozs jubilārs Aivars Gudrais un vijolnieks Raimonds Ozols (par viņa spēli vairākkārt man bijusi iespēja sajūsmināties arī Koknesē) un, protams, fascinējošais Zigfrīds Muktupāvels. Taču arī pārējie bija nepārspējami.
Koncerts sākās ar finālu no mūzikas kinofilmai “Pūt, vējiņi”. Neaprakstāmas sajūtas! Koncertā skanēja dziesmas un instrumentālā mūzika no Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna un Mārtiņa Brauna 80. gadu un vēlākās daiļrades: “Lielais Alberts”, “Elpo”, “Nelaid, māte, bērnus mežā”, “Apvij rokas”, “Taisnība”, “Tēvu zeme” u. c.
Pēc koncerta dzirdēju, ka kundzes gados nebija īpaši sajūsmā par koncertu. Nezinu, varbūt viņas nāca uz šlāgerkoncertu, bet šis atbilda savam nosaukumam — tas aizskāra manas dvēseles stīgas, un pēc tā palika gaiša sajūta.
Rīt šis koncerts ir paredzēts “Gorā” Rēzeknē. Ja būtu tuvāk, brauktu otrreiz. ◆
