Vietalviete Dace Daiļida atzīst, ka bērni noteikti ir dzīves lielākais piepildījums. Viņas un vīra Romāna ģimenē aug trīs dēli, kas ir gan abu stiprais pamats, gan nākotne. Vietalvas pagastā ir viņu ģimenes mājas, un Dacei ir svarīgi šo kopības izjūtu radīt arī citiem. Tāpēc ar domubiedriem savulaik nodibināta biedrība “Vietalvas kodols”, rīkojot aktivitātes pagasta bērniem un jauniešiem. Par to visu saruna ar Daci.
Nodrošina visdažādākās emocijas
— Kā ir būt dēlu mammai?
— Ļoti labi. Es jau kaut kā iepriekš intuitīvi jutu, ka man būs trīs dēli. Kad domājām par jaunāko, vīrs teica, ka vajadzētu meitiņu. Piekritu, ka būtu labi, bet paši jau to ietekmēt nevaram. Grūtniecības laikā sonogrāfijā ilgi nevarēja noteikt bērniņa dzimumu, bet, kad uzzināju — būs puika, atviegloti nopūtos. Biju tam gatava. Laikam man liktenis lēmis būt dēlu mātei. Bērni vispār vecākiem ir vislielākā laime un lielākie pārdzīvojumi, kad dažkārt šķiet — no bezspēcības zeme pavērsies. Tomēr tas viss līdzsvarojas, un ir labi, ka var izjust emociju atšķirību. Grūti pateikt, kas vēl var tādas radīt.
— Dēli ir atšķirīgi?
— Ir gan. Kristers, kurš tagad mācās tehnikumā Ogrē, vienmēr bijis mierīgais un savā ziņā ērtais bērns, bet Ginters pilnīgi pretējs — nemiera gars. Viņš beidza 6. klasi Pļaviņu novada ģimnāzijā. Savukārt trīsgadnieks Artis ir prātīgais bērns. Reiz viens paziņa teica, ka ģimenē jāaudzina tikai vecākais bērns, jo viņš pārējiem ir autoritāte. Liela daļa taisnības tur ir, jo abi jaunākie daudz skatās, ko dara Kristers. Viņiem ir sava gadu starpība, un Artis vairāk Kristeru uztver kā pieaugušo, nevis brāli, bet ar Ginteru gan vēl konkurē. Viņi visi ir aktīvi, bet cenšos arī pārlieku puišus neierobežot. Tomēr, kad kāds nav redzeslokā, gluži mierīga nejūtos, un dažkārt stundas laikā pat trīs reizes piezvanu, lai pārliecinātos, ka viss kartībā. Kad pati augu, atceros, ka no rīta izgājām no mājas, vakarā tikai pārradāmies, un neviens mūs nekontrolēja. Piezvanīt jau arī nevarēja, bet es tā nevaru. Varbūt bija citi laiki, un, kad pats esi vecāks, daudz kas mainās.
— Četru vīriešu sabiedrībā jūties novērtēta?
— Noteikti, un uzmanības man netrūkst. Ir tādas lietas, kas puikām jau šķiet pašas par sevi saprotamas — panest smagāku somu vai atvērt un pieturēt durvis. Mums ir gluži vai nerakstīts likums — ja tēta nav mājās, atbildību uzņemas vecākais dēls, lai viss nokārtots, jaunākie un arī mamma pasargāta.
Meklē iespējas
— Kā kopīgi pavadāt brīvo laiku?
— Viss galvenokārt pieskaņots bērniem. Tās vairāk ir puišu nodarbes, un cenšamies vismaz reizi mēnesī kaut kur aizbraukt. Nav jau vienmēr jādodas kaut kur tālu, tas var būt arī kāds novada pasākums kā rītdien gaidāmie bērnu svētki Pļaviņās. Ikdienā tomēr maz iznāk būt visiem kopā. Kad puikas bija mazāki, patika galda spēles, tagad vairāk ir nodarbes ārā. Pēdējā laikā mazais ir tas, kurš nosaka toni — ja viņš grib spēlēt bumbu, visiem jāspēlē bumba.
— Meiteņu sarunu nepietrūkst?
— Manam brālim ir trīs meitas, un man ir krustmeitas, tā ka viss ir līdzsvarā. Ārpus mājas un darbā ir meitenes, ar ko parunāties par sievišķīgām lietām, un ar to pietiek. Pēdējā laikā arvien biežāk gan jūtu, ka vajag vairāk laika arī sev, ko cenšos izbrīvēt. Tā pirms laika atklāju masāžu. Turklāt secināju, ka tā man lieliski palīdz novērst rudens depresīvo noskaņojumu, kad sākas lieti un tumšie vakari. Ir cita enerģija. Jauks izdevās vingrošanas vakars kopā ar citām mammām biedrības telpās. Uzcepām arī kūku un papļāpājam par dzīvi. Ģimene ir labi, bet arī ārpus tās ir kas vajadzīgs. Ja ir iespēja, dodos uz vingrošanas nodarbībām, ko piedāvā Pļaviņās veselības veicināšanas projektā. Turklāt tas viss ir bez maksas. Šādas iespējas var atrast.
— Ģimenes Latvijā var justies droši?
— Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas nav atkarīgs tikai no valsts. Mums katram pašam daudz jāizdara, un ģimene vispār ir liels darbs. Ir, protams, jomas, kur vajadzīgs valsts un pašvaldību atbalsts. Lielās pilsētās tā noteikti ir problēma ar vietām bērnudārzos. Esmu domājusi, cik žēl, ka mums vīriešu ir tik maz, piemēram, skolotāju vai sociālo darbinieku, jo viņi ar savu attieksmi un pieredzi var dot daudz, bet diemžēl ne vienmēr var atļauties darīt šo darbu, jo atalgojums ir tik mazs, ka nevar uzturēt ģimeni.
Bērni aizbrauc
— Kādu profesiju pati ieguvi?
— Mācījos par tirdzniecības darbinieci. Izvēle pēc skolas bija diezgan nejauša, jo vajadzēja kaut kur mācīties, brālis, kurš jau dzīvoja Rīgā, ieteica, un aizgāju uz turieni. Vēlāk Baltijas Starptautiskajā akadēmijā studēju sociālo jomu. Gribēju psiholoģiju, bet nenokomplektējās grupa un piedāvāja sociālo darbu, jo mācībās būšot daudz saistības ar psiholoģiju. Interesanti, ka skolas laikā bija iespēja veikt testu, nosakot piemērotāko profesiju, un man tā bija sociālā joma.
— Tomēr ne tirdzniecībā, ne sociālajā darbā nestrādāji?
— Tā ir. Kaut kā dzīvē tā iegrozījās, ka ne. Sāku strādāt uzņēmumā “Sadales tīkls”, un šobrīd esmu tirgus atbalsta speciāliste. Tā arī ir joma, kas bija jāapgūst. Laikam jau dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek.
— Gluži sveša sociālā joma nav, jo veidojās “Vietalvas kodols”.
— Šobrīd gan biedrības darbība pieklususi, jo Vietalvā gandrīz nav bērnu. Ja vēl pirms kādiem diviem gadiem mums katrā pasākumā bija līdz 15, tad šobrīd uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Lielie jau izauguši, un viņiem tas viss mazāk interesē, bet citu vietā nav. Tāda ir realitāte, ģimenes aizbrauc. Žēl, jo ar pagasta pārvaldes atbalstu biedrībai izveidojām savas telpas un ieguvām arī dažādas spēles. Atceros, savulaik to pašu novusu un galda tenisu Vietalvā tik aktīvi spēlēja, bet tagad arī pieaugušajiem nav intereses. Bērnu un pieaugušo aktivitātēm pagasta centrā daudz kas izveidots. Būtu tikai, kas darbojas. Turklāt laukos jau nevajadzētu būt problēmai sevi nodarbināt, vajag tikai “ieslēgt” izdomu. Mans mazais nu ir paaudzies, un vajadzētu atkal mēģināt kaut ko sarīkot.
— Mierā tomēr grūti nosēdēt?
— Man vienmēr vajag kaut ko darīt. Ja ir interese un iespēja, piesakos dažādiem semināriem un nodarbībām. Tā iespēja uzzināt kaut ko jaunu un tikties ar citiem. Gribētu dejot tautas dejas, bet vīru tas nesaista, tāpēc šo domu atlieku.
Sava oāze
— Vietalvai tāpat kā citiem nelieliem pagastiem ir tā nelaime palikt arvien tukšākiem.
— Tāpēc, ka cilvēkiem nav darba. Mums arī tā ir dzīvesvieta, bet strādājam citviet. Cilvēki pārceļas arvien vairāk, un daudzstāvu mājas pagasta centrā ir gandrīz tukšas. Atceros, kad piedzima vidējais dēls un ar ratiņiem izgāju laukā pastaigāties, gandrīz visa diena pagāja, kamēr apmetām līkumu, jo ar katru, ko satiku, vajadzēja parunāties. Ar Arti varēju staigāt stundām un nesatikt nevienu!
— Turpmākā perspektīva pagastam ir redzama?
— Man šķiet, ka centrs piepildītāks nekļūs, jo dzīvokli var īrēt vai iegādāties tuvāk darbavietai. Lauku viensētas gan varētu attīstīties, jo cilvēki arvien vairāk apzinās to vērtību, meklē to savu oāzi, kur dzīvot un audzināt bērnus. Lauki jau vairs nav govs un garās biešu vagas. Jā, arī man ir mazdārziņš, jo gribas pašiem ēst labu pārtiku, bet viss ar mēru. Vislabāk man patīk pavasarī visu iesēt un vērot, kā augi sadīgst. Ar to gan dārzkopis manī beidzas… Tāpēc ir labi, ka līdzās ir abas mammas, kuras mūs atbalsta.
— Kas jūs pašus notur Vietalvā?
— Tā ir mūsu dzimtā puse. Abi ar vīru esam vietalvieši, bet savulaik domāju, ka Vietalvā nekad nepalikšu dzīvot. Lauki nebija tas, kas mani saistīja, jo tur taču nav, ko darīt! Man vajadzēja cilvēkus. Kad mācījos Rīgā, man tur ļoti patika. Izveidojās ģimene, un palikām Vietalvā. Tad vēl vismaz reizi mēnesī centos aizbraukt uz Rīgu, jo vajadzēja to sajūtu, ka apkārt ir burzma, steiga, kaut vai tikai pastaigāt pa centru. Vīrs savukārt vienmēr uzsvēris, ka no Vietalvas viņu prom nedabūs. Tas vairāk bija viņa sapnis, arī par savu māju, tagad mums visiem tā ir vieta, kur justies labi. Kad aizbraucu uz Rīgu, mani jau kaitina cilvēku pūļi. Esam pārcēlušies dzīvot tālāk no pagasta centra, un ir sajūta kā paradīzē — no rīta piecelies, izej pagalmā, un tur dzied putni, aizcilpo zaķis un ir tāds miers. Es ceru, ka arī mani bērni no tā nekur tālu neaizies, bet tad jau redzēs. ◆
