Pļaviņu kora pirmsākumi meklējami jau sen, tie datēti 1888. gadā Stukmaņos, bet no 2001. gada gadsimtiem auklēto kora dziedāšanas tradīciju novadā turpina saglabāt un kopt sieviešu koris “Loreleja”. Kora diriģente ir Diāna Austra Vaice, kormeistare un koncertmeistare — Sigita Vilkaplātere.
Kolektīvs aktīvi iesaistās Pļaviņu pilsētas, novada un valsts kultūras dzīvē, vairākkārt saņēmis augstākos novērtējumus valsts mēroga skatēs, un šie sasniegumi ierindojuši to starp Latvijas labākajiem sieviešu koriem. Pļaviņietes sniegušas koncertus arī ārpus Latvijas robežām — Polijā, Horvātijā, Dānijā, Ukrainā un Lietuvā, bet pagājušajā gadā saņēma sudraba balvu starptautiskajā koru festivālā “Mundus Cantat Sopot 2017” Polijā.
Kora repertuārā ir daudz dažāda rakstura dziesmu, sākot no vecklasikas līdz mūsdienu komponistu kora dziesmām, garīgais repertuārs un arī jautras sadzīves apdziedāšanās un galda dziesmas.
“Lorelejas” dalībniece Aija Avotiņa korī dzied jau sen, no pirmsākumiem, bet kopā ar nodziedātajiem gadiem pirms tam jauktajā korī — sanāk ap 40. “Man patīk dziedāt, patīk tieši kopā dziedāšana, kas iespējama korī. Dziesmu svētki arī šovasar būs kaut kas īpašs, neskaitu vairs, kuri pēc kārtas man būs šie svētki, jo pa vidu vēl aizvadīti daudzi citi. Katru reizi, kāpjot uz lielās skatuves Mežaparka estrādē, sajūtas ir īpašas, sākas mēģinājumi, saviļņojoši dzirdēt, kā dziesmas skan visiem kolektīviem kopā. Arī svētku gājiens ir daļa no svētku atmosfēras, to gaida visi dalībnieki, neraugoties uz karsto laiku, esam gājuši arī pirms pērkona negaisa, kas fiziski ir grūti, bet gars vienalga ir pacilātā noskaņojumā. Tās ir īpašas izjūtas būt kopā, būt piederīgam tūkstošiem, kuri iet Rīgas ielās, patīkami skatīties priecīgajās rīdzinieku un Rīgas viesu sejās, kuri vēro svētku dalībnieku gājienu,” stāsta Aija Avotiņa.
Par svētkos izdziedāmo repertuāru, neizceļot kādu dziesmu īpaši, Aija Avotiņa stāsta, ka dziedātājām klasiskais repertuārs tomēr ir sirdij tuvāks. Tas ir ierasts un “iesēdies”, vecās labās dziesmas gaida gan dziedātāji, gan klausītāji, jo visi var dziedāt līdzi. Tādas ir, piemēram, “Gaismas pils” un “Manai dzimtenei” no jaukto koru repertuāra. “Man šķiet, ka sievu koriem jaunās dziesmas reizēm ir par sarežģītu, un tās “nepielīp”, “neaiziet tautā”. Nodziedam, tās izskan, bet ne vienmēr paliek sirdīs, tāpēc tām nav ilgs mūžs. Klasika ir un paliek klasika, tā vienmēr ir aktuāla,” domā Aija Avotiņa.
Runājot par sadzīviskajiem apstākļiem, kad svētku dalībniekiem jādzīvo šaurībā, jāguļ uz grīdas un jāsaspiežas, pļaviņiete teic, ka to uztver kā sava veida eksotiku un piedzīvojumu, kas piederas pie svētkiem. Sadzīviskās neērtības nesabojā svētku noskaņojumu, bet raisa smaidu! ◆
