Jaunjelgaviete Valentīna Dzene vēlējās Latvijai simtgadē uzdāvināt savām rokām darinātu dāvanu — latvju rakstiem izšūtas apsveikuma kartītes. Tās vēl šonedēļ apskatāmas izstādē Jaunjelgavas bibliotēkā, taču viņas pūrā ir daudz pašas darinātu darbu. “Es neskopojos ar saviem darbiem, un Dieviņš man ir pretimnākošs,” saka pati māksliniece.
Valentīnas kundze, kurai ir 78 gadi, sarunai īpaši gatavojusies — uz galda sarindotas fotogrāfijas, izgriezumi no avīzēm, pašas rokām darināti darbi. Taču arī viņas dzīvoklis šķiet kā izstāde, kur ik stūrītī ir kas īpašs. Pie sienām un plauktiem izkārtotas gleznas, plauktos kartītes un koka rotaļlietas. Tās esot darinātas no priedes mizas — paskaidro viņa un nosaka: “Lielākā daļa manu darbu ir atdāvināti. Visi tos grib!”
Šūpulī ielikts talants
Valentīnas kundze atklāj, ka interese par rokdarbiem viņai radusies, jau beidzot pamatskolu. “Mani tajā neviens īpaši nevirzīja, lai gan uzskatu, ka ķēriens uz rokdarbiem man ielikts jau šūpulī — mana māmiņa bija laba rokdarbniece, viņai bija pat gobelēna segas. Māte bija iestājusies Saules skolā Daugavpilī, bet līdzekļu trūkuma dēļ to pameta. Man rados ir gan daiļamata meistari, gan mākslinieki, tā ka rokdarbi mūsu ģimenei ir gēnos. Uzskatu, ka rokdarbi ir ne tikai izšūšana, adīšana, tamborēšana, bet arī koka, māla izstrādājumu darināšana. Viss, ko cilvēks var izveidot ar rokām.”
Mākslinieces gēni droši vien bija noteicošais, lai pēc pamatskolas beigšanas meitene dotos uz Rīgu un iestātos lietišķās mākslas skolā. Taču skolai nebija kopmītnes, tāpēc viņa izlēma atgriezties mājās. Iestājusies vidusskolā, pēc tam Rīgas pedagoģiskajā skolā, kuru Valentīna dēvē par pavērsiena punktu arī savā radošajā būtībā — te rokdarbu skolotāja Šmite ierādījusi daudzus darbus un iemācījusi tos veikt ļoti akurāti.
To atminoties, Valentīnas kundze rāda savu pirmo šajā skolā izšūto sedziņu, kura tapusi pirms gandrīz sešdesmit gadiem. Smalks un precīzs darbs, kurš gadu gaitā gan mazliet pabalojis. Atmiņas par šo laiku gan nē.
Ar aizkariem Ilūkstes krastā
Viņas pirmā darbavieta bija bērnudārzs Ilūkstē, kur Valentīna strādāja par audzinātāju. Te jaunā darbiniece sevi varēja izpaust ne vien pedagoģiskajā, bet arī radošajā jomā. Bērnudārza telpas nupat bijušas izremontētas, un vadītāja teikusi: iekārto savu grupiņu, kādā tonī vēlies! “Izvēlējos gaišu ceriņkrāsu,” atminas Valentīnas kundze. “Vadītāja nopirka aizkarus, un es vakaros un brīvdienās sēdēju Ilūkstes upes krastā un tos krustdūrienā izšuvu.”
Grupiņā tapa arī viņas izšūtās sedziņas, spilventiņi, bet vēlāk audzinātāja rokdarbus ierādīja arī vecāko grupiņu meitenēm. Kopā ar bērniem viņa gatavoja rotaļu figūriņas no priedes koka mizas, tapa pasakas “Trīs lāči” personāži, bērni ar lielu interesi ar tiem spēlējās.
Diploms rokdarbniecei
Vēlāk Valentīnas kundze pārcēlusies uz Ogresgalu, kur vadījusi bērnudārzu. Viņas rokdarbu pūram pievienojušies jauni darinājumi — salmu aplikācijas, ar kurām rotāti dekoratīvi vāki. Tos meistare veidojusi tautiskā rakstā, kas neesot vienkārši izdarāms. Viņas darbi 1972. gadā iekārtoti izstādē Skrīveru Zemkopības institūtā, un to autore saņēmusi diplomu.
Savulaik viņa izšuvusi sev kleitas tautiskā rakstā, adījusi un tamborējusi, izmēģinājusi spēkus gleznošanā. “Esmu plaša spektra rokdarbniece,” nosmej viņa.
Kopš 1982. gada Valentīnas kundze dzīvo Jaunjelgavā. Apmēram 15 gadu viņa nostrādājusi par bērnudārza vadītāju Taurkalnē, kur likusi lietā arī savu rokdarbnieces talantu.
Sava dāvana Latvijai
Arī aizejot pensijā, Valentīnas kundze aktīvi darbojas — izšuj, ada un zīmē. Viņas darinājumi ik gadu apskatāmi izstādēs Jaunjelgavas bibliotēkā. Tur bijuši gan izšuvumi, gan apsveikuma kartītes un gleznas. Arī izstāde “Jautrie vitamīni”, kura bija veidota no Valentīnas kundzes apkopotajiem un pašas darinātajās kladītēs iesietajiem izgriezumiem no žurnālu un avīžu, arī “Staburaga”, humora lappusītēm.
Patlaban Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā apskatāmas viņas tautiskā rakstā izšūtās kartītes, kas veltītas Latvijas simtgadei. “Man ļoti patīk etnogrāfija, latvju raksti, un izdomāju, ka varu sagādāt savu dāvanu Latvijai,” stāsta viņa. Izšuvumi tapa gaišākajās ziemas dienās, un tajos izmantoti latviešu jostu raksti un lietišķās mākslas meistara Žaņa Ventaskrasta radīto ornamentu paraugi. Pamatīgs un gana piņķerīgs darbs — secinu. “Man patīk smalks darbs,” saka Valentīnas kundze. “Ar brillēm strādāju, bet redze man nav slikta. To man dod Dieviņš! Es neskopojos ar saviem darbiem, un Dieviņš man ir pretimnākošs.”
Valentīnas kundze bilst, ka garlaicīgi viņai nav, un dienas nepietiek, lai izdarītu visu, ko iecerējusi. “Gribas pazīmēt, padarboties ar akvareļiem, gribas izšūt,” saka viņa.
Rokdarbi nav bijuši Valentīnas kundzes vienīgais vaļasprieks — daudzus gadus dziedājusi korī. Savukārt viņas izglītības pūrā ir arī šāds ieraksts: šūšanas un daiļrakstīšanas kursi. Savu kaligrāfisko rokrakstu viņa varējusi izmantot, rakstot apsveikumus un domugraudus, noformējot telpas. “Vienmēr esmu kaut ko mācījusies,” saka viņa. “Iešaujas prātā doma: varbūt vēl kaut ko pamēģināt? Un mēģinu atrast, kur vēl sevi izpaust.”
Ar degsmi sirdī
“Mūsu valstij tuvojas liela jubileja, un man gribētos, lai mūsu mīļajai, labajai Latvijas, kas ir tik skaista, būtu saules mūžs,” saka viņa. “Lai nekad neizzūd latviešu valoda un lai nekad neizzūd mūsu nacionālā kultūra. Mūsu skaistie tautastērpi, tautiskās segas, aizkari. Lai nekad nepazūd Dziesmu svētki, kuros latvju meitas iet tautiskās zeķēs. Man ļoti patīk, ka patlaban cilvēki atkal sarosījušies, atdzimst tautiskais, un daudzi grib simtgadi sagaidīt savā tautastērpā.”
Viņa vēl aizdomājas: “Mums ir skaistas pilsētas, pakalni un lejas, mēs dzīvojam zaļajā oāzē. Šī zeme man ir ļoti mīļa, un es no tās nebrauktu prom, arī ja būtu jauna. Man ir ļoti skumīgi, ka daudzi jaunie aizbrauc, un tas viss negodīgo politiķu dēļ. Valdībā ir maz godīgu cilvēku, pārsvarā tur visi rūpējas tikai par savu labumu. Es ļoti gaidīju brīvu Latviju… Ir jau man sirdī aizvien tā degsme, bet valdības attieksme ļoti sāp. Ja tautas pārstāvji tā uzvedīsies, nu nebūs mums labi Latvijā dzīvot…” ◆
