Lai arī fiziski ierobežots, emocionāli un garīgi viņš izdzīvo piesātinātu dzīvi, kurā emociju gammas mijas no priecīgākā mažora līdz skumjākajam minoram. Ikdiena nav vienkārša — pēc smagas avārijas pirms vairāk nekā 10 gadiem ir iegūta invaliditāte ar ļoti ierobežotu spēju kustēties, un ikdiena nav iespējama bez cilvēka līdzās 24 stundas diennaktī. Vairākus gadus veidojis rakstus dažādiem interneta portāliem, nodarbojas ar programmēšanu. Aizkrauklietis Artis Svoks savu iekšējo pasauli, pārdzīvojumus izsaka dzejā. Dzejolis atnāk pēkšņi, bet laiks paiet, domu apstrādājot un noslīpējot.
— Pastāsti mazliet par sevi!
— Man ne visai patīk likt akcentus uz personībām. No fokusēšanās uz personībām man daudz vairāk simpatizē pievēršanās ideju analīzei. Kāda dzejniece reiz teica: “Realitāte nav mana prioritāte!” Mana prioritāte ir dzīvotspējīgas idejas. Par mani nav daudz, ko stāstīt. Esmu vienkāršs cilvēks, bet tāds, kurš vēl nav padevies.
— Kad un kāpēc sāki rakstīt?
— Sāku rakstīt apmēram pirms pieciem gadiem. Skolas solā domrakstos pelnīju divniekus, daudz jau nekas nav mainījies, tāpat rakstu ar kļūdām. Bet nu varu aprakstīt savas idejas. Un tas man sagādā prieku. Nekādu citu ieguvumu negaidu, pilnīgi pietiek ar šo rakstīšanas prieku.
— Par ko gribēji kļūt bērnībā?
— Laikam ir lieliski, ja tev jau bērnībā ir liels sapnis, un tad tu velti savu dzīvi tā sasniegšanai. Man tā nebija. Bet es biju ļoti zinātkārs un darīju visdažādākās lietas. Man bija laimīga bērnība. Atceros, ka jau no mazotnes mani tirdīja jautājums par enerģijas rašanos, es nepaguris prātoju par to, kā no nekā varēja rasties elementārdaļiņas, tad, vēl pirms Lielā Sprādziena, pirms sadursmes.
— Vai tu tici liktenim?
— Domāju, cilvēks var izdarīt izvēli. Neiet pa iemītu taku, lauzt citu ceļu ir grūtāk. Bet tā rodas leģendāri notikumi, leģendām apvītas personības.
— Diennakts labākā daļa…
— Noteikti rīts! Rīta saule, kņada, rosība un trokšņi.
— No kā tu baidies?
— Vairs nebaidos, bet bērnībā baidījos un ļoti raudāju, kad sapratu to, ka reiz es nomiršu.
— Kāda ir tava labākā un sliktākā īpašība?
— Mani ļoti kaitina mana godprātība. Tā liek darīt muļķības. Labākā… Es nezinu, tiešām nezinu.
— Kas ir svarīgākais, ko savā dzīvē esi sapratis?
— Lai kaut ko labu izdarītu, pagatavotu, uzmeistarotu, tev neko īpašu nevajag, vien laiku.
— Ja tu varētu satikties sarunai ar vienu cilvēku — dzīvu vai jau mirušu, kurš tas būtu un kāpēc?
— Un jau atkal… tā ir Viņa — mana vienīgā. Pirms kāda laika es teiktu, ka tas ir Renārs Kaupers, bet ar viņu mēs jau runājām — manā sapnī.
Artis Svoks
***
Neveiksmes?
Tā kā sāls uz dzīves saldskābās maizītes!
Pēc tām es mīlu cigaretes garenas.
Paiet dienas, dažreiz nedēļas,
un es dodos prom no Parīzes.
Lai arī sāpes ar laiku aizmirstas,
jūtas tomēr pavisam neizdzēšas.
Bet tāpēc mums nav jāslēpjas!
Un pavasarī aviobiļetes atkal jāiegādājas.
***
Ir viena meitene, kuras dēļ
astoņi pulki
par vienu tukšu solījumu
ir gatavi celties no mirušiem!
Arī manā sirdī viss notiek pa īstam.
Viss tik tiešām notiek pa īstam.
Un arī es kļūšu bīstams —
bet citādāk.
***
Kad Dievs manī šodien runāja, smējās,
ka viņš šo bildi bildēja,
un šajā jokā arī daļiņa no viņa sēdēja.
Viņš apliecināja, ka viņa neesot,
bet, kad ar viņu runājot,
mēs par burvjiem pārtopot
un ar vārdiem viņu uzburot.
Viņš tik tiešām visu laiku neklausās,
bet ar sirdsapziņu jau
septiņpadsmit gados salaulājas.
Lai ar viņu sastaptos,
es no muļķības šodien atteicos.
***
Mēs ar tēti šodien apšaubām fiziku,
mēs pinam vajadzīgu intrigu
un šķetinām vaļā savu bezgalīgo muļķību.
Kā citādi izjust laika vērtību?
Vectēvs triec ideju pret citu līdzīgu,
un es, kad izaugšu, tāpat kā viņš darīšu.
Tāpat kā mamma noguršu…
tāpat jau atkal bezkaunīgi jautāšu
un strīdos patiesību meklēšu.
Vēlāk es Rūtu precēšu un
viņā dzirksteli noslēpšu!
Starp skaņas viļņiem
centīšos ieraudzīt klusumu…
un, kad paralēlajās taisnībās izskaitļošu
savu ābola daļiņu, centīšos neaizmirst
šajā visā jautājuma būtību.
***
Mēs ar tēti šodien apšaubām fiziku,
mēs pinam vajadzīgu intrigu
un šķetinām vaļā savu bezgalīgo muļķību.
Kā citādi izjust laika vērtību?
Vectēvs triec ideju pret citu līdzīgu,
un es, kad izaugšu, tāpat kā viņš darīšu.
Tāpat kā mamma noguršu…
tāpat jau atkal bezkaunīgi jautāšu
un strīdos patiesību meklēšu.
Vēlāk es Rūtu precēšu un
viņā dzirksteli noslēpšu!
Starp skaņas viļņiem
centīšos ieraudzīt klusumu…
un, kad paralēlajās taisnībās izskaitļošu
savu ābola daļiņu, centīšos neaizmirst
šajā visā jautājuma būtību.
***
Prāts cerēja pārlaist ziemu siltā cietumā.
Naivais dumiķītis!
Gars izlauza restes un salauza pat sienas!
Nu mums jāstāv te aukstumā un jādomā,
ko iesākt ar visu šo jezgu manā apziņā.
It kā jau no jauna varētu dzīvi sākt…
Taču šoreiz citādāk galdiņu klāt.
***
Mēs esam skūpsta attālumā, mēs esam gatavi!
Es tevi ieraugu, un pirmais, ko izdaru, —
lūpas mitrinu, tas ir spontāni, es to nekontrolēju.
Par dažām lietām cilvēki runā ar dziļu klusumu,
par tām vislabāk rakstās ar izslēgtu pildspalvu.
Varavīksnes šonakt ir pārcēlušās uz mūsu istabu,
tā pelēkā uz tava vaiga ir no šī prieka,
uztraukuma un smaida.
Manī un arī tevī zibeņo neironi. Tu mani izglābi!
Es izglābu tevi, un nu vairs nav nekā lieka,
miers sēž, izstiepis kājas uz apgriezta sāpju spaiņa…
Aiz loga ar sarkanām lūpukrāsām izdeg rudens…
Pēc sevis pilsētā atstājot vien cerību
par mūsu nākamo vasaru, dienvidu vēju un gludu asfaltu.
