Hokejs! Tas katrā ziņā bija pagājušās nedēļas galvenais notikums. Ar sievu bijām aizbraukuši uz Dāniju, lai noskatītos divas pasaules hokeja čempionāta spēles — Latvijas izlases spēli pret Kanādu un Dāniju. Tā fantastiskā sajūta, kas pārņem jau lidostā, ir jāizbauda, un tad tu pa īstam sajūti vienotību. Pagājušajā gadā bijām Vācijā, kur skatījāmies pasaules hokeja čempionāta pusfināla un fināla spēles, taču šoreiz emocijas pat salīdzināt nevarēja.
Pirmajā spēlē rezultāts bija 1:1, papildlaikā kanādiešiem tomēr zaudējām. Mūsējie spēlēja ļoti labi. Negaidīti labi! Puiši darīja, ko varēja, un mēs viņus tikpat labi atbalstījām. Tribīnēs aiz mums sēdēja trīs Kanādas līdzjutēji. Pamanot mūsu emocijas, viņi arvien vairāk sašļuka, bet otrajā periodā pārsēdās citur. Viņu vietas ieņēma somi, kuriem bija svarīgi, lai uzvar Latvijas izlase. Kad mūsējie iemeta vārtus, somi gribēja mūs pat sabučot.
Toties Latvijas valstsvienības spēle pret Dāniju, kurā uzvara mūsu komandai bija ļoti svarīga, bija skaista. Šajā spēlē ar rezultātu 1:0 uzvarot Dāniju, Latvijas izlase pirmo reizi kopš 2009. gada iekļuva turnīra astoņu labāko komandu skaitā. Tribīnēs spēli vēroja ap 10 tūkstošu dāņu un 800 Latvijas līdzjutēju. Mēs tos desmit tūkstošus bez problēmām nobļāvām! Kad skanēja mūsu: “Latvija, Latvija!”, viņi bija vienkārši šokā. Brīdī, kad iemeta vārtus, ovācijas bija tādas! Neizstāstāmas. Spēles pēdējās minūtes Latvijas līdzjutēji stāvēja kājās. Atskanot beigu signālam, asaras acīs bija visiem — līdzjutējiem un pašiem hokejistiem. Viņi noņēma aizsargķiveres, un tie daži simti tribīnēs gavilēja miljonu ovācijās! Visi apkampās, līdzjutēji deva viens otram bučas. Ko tādu vēl dzīvē nebijām izbaudījuši. Šķita, ka tās emocijas, kas valda tribīnēs, juta arī komanda. Mēs bijām pārāki. It visā! Arī mūsu līdzjutēju kompānija, kurā bijām seši latvieši. Visi krekliņos ar 17. numuru — Aleksandra Ņiživija un Valērija Harlamova numuru.
Šis čempionāts mani patiešām patīkami pārsteidza. Iepriekš prognozēju, ka mūsējie varētu uzvarēt vienīgi Dienvidkorejas komandu, un mums vairāk nav, ko cerēt. Taču čempionāta bilance patīkami pārsteidza — Latvijas izlasei trīs neizšķirti, trīs uzvaras, un tikai viens zaudējums. Principā taču zaudējām tikai pasaules čempioniem. Mēs vēl nekad neesam bijuši labāki! Ātrums, profesionalitāte — tas viss bija, tāpat jaunie spēlētāji sevi ļoti labi parādīja. Teodors Bļugers, Rūdolfs Balcers, kurš iemeta skaistākos vārtus pagarinājumā, nodrošinot mūsu valstvienībai panākumu pirmajā pasaules čempionāta mačā pret Norvēģiju. Mūsu novadnieks Kristers Gudļevskis. Patiesībā vēl pavisam jauni zēni, bet viņi jau ir spēks, kurš turklāt vēl augs, augs!
Savs nopelns šādam sasniegumam ir arī trenerim Bobam Hārtlijam. Viņš ir amerikāņu stila treneris, kuram vajag visu vai neko. Katram trenerim ir sava psiholoģija, taču uzskatu, ka spēcīgākie treneri, kuri mūsu valstsvienībai jebkad bijuši, ir Znaroks un Vītoliņš. Taču ir prieks, ka Latvijā hokejs atdzimst. Runāju ar šīs jomas ekspertiem, kuri uzskata: Latvijā tauta kļūst turīgāka, līdz ar to vecāki arvien vairāk bērnus sūta trenēties hokejā, kas ir dārgs sporta veids. Tagad esam astotie pasaulē, un šis fakts hokeja popularitāti tikai vairos. Atšķirībā no futbola, kurā esam 141. vietā pasaulē, un par šo tēmu man pat runāt negribas…
Apsaimniekoju 500 hektāru zemes un sējas darbus pabeidzu jau pirms pāris nedēļām. Ļoti vajag lietu. Nedēļas nogalē līdz Secei tas atnāca, taču līdz maniem laukiem Daugavas krastā netika. Ja laika apstākļi nemainīsies, šis zemniekiem būs viens no nabadzīgākajiem gadiem. Ziemāju raža, īpaši rapša, būs zemākā vismaz pēdējo desmit gadu laikā. Ziemā viss izsala, apmēram pusi ziemāju sējumu pavasarī pārsēju. Šķita, ka pavasaris ir labvēlīgs, jo agrāk nekā citus gadus varēja art un sēt, taču tas neko daudz nemainīja. Šopavasar viss notika pārāk strauji — bumbiere dārzā noziedēja trīs dienās, ievām reizē plauka lapas un ziedi. Spriežot pēc tā, ka agrie mieži nupat sāka vārpot, tos varēšu kult jau jūnija beigās. Normāli tas nav, un ar to dabas ritumu kaut kas nav kārtībā. Zemniekam ir grūti izdzīvot, ja daba nav viņa pusē.
Ja graudaugu cenas nepalielināsies, lauksaimniekiem būs, kā parasti, neveiksmes gads. Kā teica kāds Vietalvas puses zemnieks: tā lauksaimniecība paliek pārāk dārgs hobijs! Būt zemniekam ir līdzīgi kā būt narkomānam — retais no šīm atkarībām izārstējas.
Arvien vairāk spriež par to, ka Latvijas zemnieki saņem pārāk mazu Eiropas Savienības atbalstu. Valstīm, kuras pēdējās iestājās ES, sākotnēji solīja, ka ar laiku platību maksājumos saņemsim tikpat, cik vecākās dalībvalstis. Tagad tās dzied citu dziesmu: sev mazliet noņemsim, bet jums neko klāt nedosim! Uzskatu, ka jau sākotnēji mūsu valdība rīkojās neapdomīgi, atbalstam piesakot tikai tās platības, kuras reāli bija apstrādātas. Tagad apsaimniekojam daudz vairāk, taču tā nauda, kuru varējām saņemt, mums aizgājusi gar degunu. Grieķija tajā pašā laikā uzrādīja pat zemi, ko sedz jūra, un grieķi par to saņem subsīdijas. Tā ir valsts nolaidība, par kuru maksā zemnieki. Citās valstīs par sējumu hektāru lauksaimnieki saņem ap 300, Latvijā — 120 eiro. Eiropa saka: jums ir tik un tik, nemēģiniet iesniegt vairāk. Un mēs pazemīgi klausām.
Esmu Jaunjelgavas novada domes deputāts, un man šķiet, ka novadā pēdējā laikā viss rit diezgan nostalģiski. Pašplūsmā. Darbojos Jaunjelgavas novada domes revīzijas komisijā, un ziņojumus saņemam daudz. Arī par to, ka domes darbinieki izmanto transportu savām vajadzībām. Ierosinājām mašīnās ievietot GPS sistēmu, bet vadībai tas nav pa prātam. Normāli būtu, ja ikviens domes darbinieks pēc darba dienas beigām pašvaldības transportu noliktu stāvvietā un mājās brauktu ar savējo, taču Jaunjelgavā tā nav. Diemžēl situācija ir atkarīga no Latvijas valdības nostājas: stingru likumu nav, un visi dara, kā grib. Ja ietaupīsi valsts līdzekļus, medaļas taču nedos. Un neviens netaupa.
Mājas apkārtnē darba gana, bet daudz paveic sieva. Viņa nenogurusi stāda, ravē, pucē, un viņas darba prieku varu tikai apbrīnot. Mums ir savs zemeņu lauks, un varbūt tajā šovasar agrāk nekā citus gadus plūksim augļus.
