(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. maija numurā.)
Vieta, kur viss ir iespējams
2016. gadā dažādu valstu mediji ziņoja par kādu neparastu sūtījumu, kas pierāda, ka Islandē viss ir iespējams — proti, kāds tūrists, kurš vēlējās nosūtīt pateicības vēstuli fermeriem, pie kuriem bija atpūties, uz aploksnes adreses vietā uzzīmēja tādu kā stilizētu karti un visai mīklainas norādes vārda un adreses vietā: “Zirgu ferma ar dāņu/islandiešu pāri, kuriem ir 3 bērni un daudz, daudz aitu. Sieviete strādā lielveikalā Budardalurā (pilsētas nosaukums — aut.). Vēstule, protams, tika nogādāta galamērķī. Arī nesen esot bijis līdzīgs gadījums, kur Islandes pasta kantoris ir piesaistījis sociālo tīklu spēku, lai piegādātu kādas vecas kundzes sūtījumu, kuram viņa bija aizmirsusi adresi, bet aptuveni varēja aprakstīt vietu. Arī šis sūtījums veiksmīgi ticis piegādāts. No vienas puses, tas varētu būt skaidrojums ar nelielo Islandes iedzīvotāju skaitu — kopā uz salas mīt mazāk nekā 350 tūkstošu iedzīvotāju, kas ir apmēram puse no Rīgas, bet, no otras puses, šķiet, ka tas drīzāk pierāda, cik saliedēta un atsaucīga ir islandiešu sabiedrība.
Atcerējos par šo izklaidējošo ziņu Reikjavikā, kad pamanīju, cik daudzos veikaliņos un kafejnīcās Viktorija piestāj aprunāties ar tur strādājošajiem cilvēkiem — šķiet, ka viņa te būtu dzīvojusi visu savu mūžu. Mēs arī tikām gan pie suvenīriem ar atlaidēm, gan pie bezmaksas kafijas un sviestmaizēm, jo esam Viktorijas draugi — šķita, ka cilvēki ir priecīgi mūs iepriecināt. Arī Viktorijai klāt neesot, izjutām, ka te ir normāli rūpēties par citiem — kad nedaudz bijām apjukuši par savu tālāko galamērķi, pie mums jau piesteidzās smaidīgs puisis un pajautāja, vai mums nepieciešama palīdzība. Tikpat smaidīgi atteicāmies, jo ceļojumi pa dienvidu zemēm ir atstājuši sava veida traumu, kur jebkura veida komunikācija ar vietējiem var beigties tikai divos veidos — vai nu no tevis grib naudu, vai grib tevi pašu, tāpēc neliekas mierā. Tas, protams, pavisam noteikti nav Islandes gadījums — ziemeļnieku draudzīgums šķiet atvērts un godīgs, jo laimīgi cilvēki varbūt tāpēc arī ir laimīgi, ka grib citiem palīdzēt. Tiesa gan, būtu nekorekti to attiecināt uz “vietējiem”, domājot islandiešus, jo šo četru dienu laikā, iespējams, vairāk pat satikām dažādu tautību iebraucējus, bet viņus visus vienoja laipnība un tāds kā iekšējs miers, kas ļauj plecu pie pleca kopā sadzīvot visām tautībām, minoritātēm un reliģijām.
Karuseļu vietā — vulkāni
Iespējams, laimi Dieviņš islandiešiem dod kā kompensāciju par sagādātajām neērtībām, ko rada visu veidu dabas eksperimenti šajā nelielajā zemes pikucītī Atlantijas okeāna ziemeļos. Islande ir uz robežas starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm, tātad vulkāniskas un ģeoloģiskas aktivitātes te ir neizbēgamas. Kopumā Islandē esot ap 130 vairāk vai mazāk aktīvu vulkānu.
Pirms dažiem gadiem lielu sajukumu visā Eiropā sacēla vulkāna Eijafjadlajegidla izvirdums, taču kaut kas tāds te neizbēgami notiekot vismaz reizi piecos gados. Nevarētu gan teikt, ka vietējos iedzīvotājus tas īpaši satrauktu — piemēram, kad mūsu paziņai Viktorijai jautājām, vai te tuvumā ir kāds atrakciju parks, viņa mierīgi atbildēja: “Nē, mums tādus nevajag, jo ir taču vulkāni!” Arī tūristu gids, vedot mūs garām vulkānam Hekla, stāstīja, ka pirms pāris desmitiem gadu, kad šis vulkāns bija atmodies, sastrēgums esot veidojies nevis prom no vulkāna, bet ceļā uz to, jo visi braukuši to skatīties.
Avots, kas devis
vārdu karstajiem avotiem pasaulē
Ar vulkāniskajām aktivitātēm saistīts vēl viens dabas eksperiments — geizeri jeb karstie avoti, kam raksturīga neregulāra ūdens un tvaika izlaušanās no zemes dzīlēm. Starp citu, pats vārds “geizers” nāk no Islandes — tas sākumā kalpojis kā nosaukums — Geysir — vienam konkrētam Islandes geizeram, taču nu tas apzīmē visus šādus aktīvos karstos avotus, kas, starp citu, ir atrodami tikai sešos reģionos zemes virsū.
Lai arī kopumā geizeru aktivitāte neesot paredzama un spēja izšļākšanās no zemes var nebūt bieža un regulāra, tūristiem par prieku Islandē bez maksas iespējams piekļūt vienam termālo ūdeņu laukam, ar geizeru Strokuru, kas apzinīgi šaujas gaisā ar vecu olu aromātu reizi desmit minūtēs. Ar kamerām apbruņojušies cilvēki stāv tam apkārt drošā attālumā, taču tik un tā nācās redzēt, ka vēja aktivitātes dēļ daudzi tika arī pamatīgi izmērcēti.
Strokuram apkārt ir vēl daudzi citi geizeri, arī jau nosauktais Geizirs, taču tie biedē vien ar savu gandrīz vai verdošo temperatūru, ko islandieši ir iemācījušies izmantot savā labā — ar sēra un silīcija bagātajiem minerāliem karstais ūdens ne tikai ir dažādu veidu baseinos, bet plūst gandrīz vai katras mājas dušā, kā arī nodrošina siltus radiatorus ziemā. Lai arī pirmajā rītā siltā ūdens specifiskais sēra aromāts šķebināja ne pa jokam, jau trešajā dienā bija jāatzīst, ka āda kļuvusi ievērojami maigāka un veselīgāka.
Siltā ūdens priekus tūristi ļoti iemīļojuši baudīt Zilajā lagūnā — ģeotermālajā spa, taču vietējie atzīst, ka īsti jau nekāda prieka tur vairs neesot tieši lielā apmeklētāju skaita dēļ, tāpēc viņi iesaka meklēt klusākas alternatīvas — siltos avotus kalnu ielejās, kas baudāmi bez maksas, tikai nepieciešams savs transports, lai līdz tiem nokļūtu.
(Turpmāk vēl.)
