Olga Tomaševska, ģimenes ārste, medicīnas darbinieku arodbiedrības pārstāve
— Priecājos, ka šis jautājums beidzot tiks sakārtots. Tas ir absurds, ka likumīgā valstī tas tik ilgi stiepts garumā. Nez kādēļ valstsvīriem šķiet normāli, ka mediķiem vispār ir jāstrādā virsstundas? Ministri aizvada noteikto astoņu stundu darbdienu, taču viņu darbs tāpat ir labāk apmaksāts nekā mediķu. Nav loģiski un likumīgi strādāt virsstundas un nesaņemt attiecīgu samaksu par to. Virsstundu jautājumu mēģinājām risināt arodbiedrībā jau pirms vairākiem gadiem. Dzirdīgas ausis tā arī neatradām, saņēmām tikai pirmsvēlēšanu solījumus. Labi, ka tiesībsargs rīkojās un vērsās Satversmes tiesā, citādāk pārmaiņas nesagaidītu.
Domāju, ka izmaiņas virsstundu apmaksā radīs pozitīvas pārmaiņas nozarē kopumā. Šobrīd pietrūkst darbinieku, taču darba apjoms saglabājas nemainīgs. Māsiņai vai ārstam nevajadzētu strādāt vairākās iestādēs un uzņemties virsstundas. Tas cilvēku izdedzina un rada veselības problēmas. ◆
Māris Kļaviņš, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents
— No Darba likuma puses tas ir normāli un pašsaprotami, ka par papildu darbu — virsstundām — maksā dubultā. Cits jautājums — tas radīs problēmas daudzām medicīnas iestādēm, lai nodrošinātu 24 stundu uzņemšanu visās nodaļās. Tās būs ievērojamas papildizmaksas. Jautājums, kas ar to tiks galā? Tad attiecīgas izmaiņas jāveic tarifos. Reģionu slimnīcās, kur ir tikai daži speciālisti, kā šie mediķi varēs dežurēt normālā darba laikā bez virsstundām. No otras puses, tā ir darba likumdošana, kas jāievēro. Jocīgi, ka citu profesiju pārstāvjiem maksā par virsstundām, mums to sauc par “pagarināto normālo” darba laiku. Praksē ar šīm izmaiņām būs grūtības, taču pret mediķiem šis būs godīgāks modelis. Par papildu darba laiku jāmaksā dubultā vai jāatlīdzina, liekot klāt brīvdienas. Nekas gudrāks pasaulē nav izdomāts. ◆
Juris Jansons,tiesībsargs
— Redzot, ka izmaiņu nav un nemitīgi tiek meklēti aizbildinājumi, izmantoju galējus līdzekļus — valsti sūdzu ST. Diemžēl vēl līdz šim brīdim valdība nav radusi iespēju situāciju mainīt. Esmu vīlies, neizprotu, kādēļ pašlaik — vairāk nekā gadu pēc rekomendāciju sniegšanas — atbildīgā ministrija un Saeima diskutē tikai par daļēju rekomendāciju izpildi, tas ir, pakāpeniski atteikties no “normālā pagarinātā” darba laika, sākotnēji solot to realizēt no 2017. gada līdz 2019. gadam.
Nožēlu izraisa fakts, ka taisnīguma atjaunošana prasīja piecus gadus, jo pirmā komunikācija ar Veselības ministriju par netaisnīgo tiesību normu norisinājās jau 2014. gadā. Ja kļūda tiek atzīta, tad likumdevēja pienākums ir iespējami ātri budžeta gadā šo netaisnību novērst, līdz ar to lieki būs jautājumi, vai pārejas periods divarpus gadi, kas kopā ar apdomāšanos sanāk četri gadi, ir atzīstams par samērīgu. Turklāt būtiski uzsvērt, ka taisnīguma princips prasa, lai kopējais labums jeb nodokļu maksātāju nauda tiek izlietots taisnīgi, tas nozīmē arī ievērot vienlīdzības principu. Līdzīgi kā ģimenē, ja maciņā nav pietiekami naudas, tad visi savelkam jostas. Ja budžeta līdzekļu nepietiek, tad visi par virsstundām saņemam mazāk, sākot jau ar valsts pārvaldi.
Tas ir nepieņemami, ka vēl turpmākos trīsarpus gadus tiktu pieļauta situācija, ka mediķi par nostrādātajām virsstundām nesaņem taisnīgu atlīdzību. Tiesībsarga birojs, kā arī Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ar konkrētām norādēm deva iespēju mainīt situāciju, diemžēl nesekmīgi. Man, protams, ir skumji apzināties, ka tērējam valsts resursus, lai vēl vienu reizi pierādītu, ka Satversme ir visu pamatu pamats, kam esam pakļauti. Es uzsveru — likumi ir domāti, lai tos ievērotu, tāpēc, lai ST lemj, kam šajā situācijā ir taisnība. (LETA)
