Pēc garās un pelēkās ziemas mēs, latvieši, beidzot esam sagaidījuši pavasari, lai rušinātos pa zemi, sētu, stādītu, darbotos siltumnīcā, uzkoptu savu zemes pleķīti. Latvietis taču bez zemes darbiem nevar! Ja pilsētā apstākļi gaužām spiedīgi — audzēs tomātus istabā uz palodzes, taču audzēs. Šķiet, šo zemnieka “gēnu” mūsos nekas nespēj iztraucēt… Tomēr — ja pasaules hokeja čempionātā Latvijas izlases spēles tiešraide “iekrīt” karstākajā darba laikā, ne vienā vien sētā gurķu vaga drīzāk paliks nesasēta, zāles pļaušana būs atlikta “uz vēlāku”, par lielākiem darbiem nemaz nerunājot. Tos taču var padarīt pēc čempionāta!
Hokeja pavasaris un trakums ienācis ne tikai lielpilsētu ielās, fanu teltīs un suvenīru bodītēs — tas virmo teju katrā Latvijas sētā un dzīvoklī. Īsts latviešu hokeja līdzjutējs, par spīti kalendāram, kas vēsta, ka šodien ir labvēlīgākais laiks dārza darbiem, izliksies to neredzam, sēdēs pie televizora ekrāna un turēs īkšķus par sarkanbaltsarkanajiem. Par spīti tam, ja kāds no mājiniekiem tomēr burkšķ.
Grūti formulēt šo fenomenu — hokeja drudzi — , kas tūkstošus latviešu pārņem gadu no gada, uzjundī mūsos patiesas emocijas, rada kopības izjūtu, pulcē vienkopus draugus un radus. Latvijas izlases spēles vērot tiešraidē, atbalstīt mūsējos klātienē ik gadu uz čempionāta norises vietu dodas tūkstoši latviešu līdzjutēju no visas pasaules, šogad — ap 7000 — to vēro Dānijā. Daudzām ģimenēm tas kļuvis par tradīciju. Interesanti, ka par kaislīgiem līdzjutējiem pasaules hokeja čempionāta laikā kļūst arī ļaudis, kuri ikdienā neseko līdzi sporta norisēm, taču čempionāta laikā kļūst par īstiem ekspertiem, kuri pārzina hokeja spēles nianses, īpaši, ja “mūsējiem” ir apšaubāms noraidījums…
Sarkanbaltsarkans apģērbs un karogs, krāšņas galvassegas, rotas, tautiski aksesuāri, bungas, pūšamie un sitamie instrumenti, kā arī “Sarauj, Latvija!” —
tas īsumā raksturo latviešu hokeja līdzjutējus, kurus pazīst visā pasaulē. Pat Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) prezidents Renē Fāzels savulaik latviešus nosaucis par labākajiem hokeja līdzjutējiem pasaulē.
“Latvija ir valsts, kurā hokejs ir kā reliģija” — raksta kāds interneta portāls. Izlasot samulsu, likās — pārāk skaļi teikts. Tomēr, ja paraugās no viedokļa — vai nu tam tici, vai nē. Mēs ticam, ka latvieši ir labākie, ka Latvija var! To arī piedzīvojām, kad Latvijas hokeja izlase otrdien nodrošināja vietu pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, kur spēlēs pirmo reizi kopš 2009. gada. Izšķirošajā B apakšgrupas mačā par ceļazīmi ceturtdaļfinālam Latvijas hokejisti ar rezultātu 1:0 uzvarēja pasaules čempionāta rīkotāju — Dāniju. Prieka asaras pārlija abpus televizora ekrāniem.
Manuprāt, līdzjutēju dziedāta Latvijas valsts himna pēc uzvarētas spēles pasaules hokeja čempionāta laikā skan patiesāk un sirsnīgāk nekā kādā citā iepriekš iestīvinātā pasākumā. Jo tā skan bez diriģenta, kormeistara un kultūras darba organizatora — īsti un no sirds. ◆
