Dažkārt iesauka cilvēkam jaunībā “pielīp” tik ļoti, ka pavada visu dzīvi un pat ietekmē viņa ārieni, varbūt pat raksturu. Daudzevietis Rimants Peškaitis ir Rūķītis. Tā viņu sauc vai visi radi un paziņas. Šīs nedēļas beigās Rūķim būs, kā viņš pats saka, smuks cipars no abiem galiem — 55.
Pusgads paiet Černobiļā
Pirms savas dzimšanas dienas Rimants devies atvaļinājumā, bet nevar nosēdēt bez darba un sarunas dienā Daudzeses bērnudārzā “Čiekuriņš” pļauj zālienu. Izslēdz oranžo “huskvarnu” tūjas ēnā, un no karstās maija saules glābjamies bērnudārza lapenē. Kamēr bērni vēl telpās, sarunā iejaucas vien izsalkuši odi.
Rimants ir sirmiem, sprogainiem, pagariem matiem, kuplām ūsām, labsirdīgu smaidu, sārtiem vaigiem, un kā viņu nesauksi par Rūķīti? Teic, ka joprojām jūtas jauns un sieva Elita nereti pārmetot: “Ko tu pinies ar tiem jauniešiem?” “Ja nepīšos, palikšu vecs — es viņai atbildu. Tāpēc bieži esmu kopā ar gados jaunākiem radiniekiem. Cita mūzika, citas intereses un attieksme pret dzīvi,” stāsta jubilārs. “Kad sāk plaukt ceriņi, zinu — sākas eksāmenu laiks, un klāt arī mana dzimšanas diena.”
1986. gadā šūpuļsvētkus viņš svinēja Ukrainā. Toreiz nedēļu iepriekš viņu burtiski savāca, var teikt, uz ielas. Lika pusstundas laikā paņemt nepieciešamākās mantas un uz pusgadu aizveda prom no mājām. Uz Černobiļu. “Ar pirmo ešelonu desmit dienas pēc sprādziena biju Ukrainā. Teica, ka tikai uz 45 dienām, bet sabiju pusgadu,” atceras jubilārs. Ukrainā atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā pavadītais laiks par sevi liek atcerēties pārējos 32 dzīves gadus un turpmāk. Kaut vai tāpēc, ka ik dienu jālieto spēcīga, no dabas līdzekļiem gatavota tinktūra. Tās sastāvā ir nobeigušās bites un spirts. Recepte ņemta no seniem biteniekiem. Pavasarī no stropa izlasa nobeigušos kukaiņus, liek burkā, aplej ar spirtu un notur trīs mēnešus. Burkas saturs smaržo “grandiozi forši” — ne sliktāk par kanalizācijas akas saturu, bet toties efektīvs. Kad jautāju, vai tas palīdz, Rimants ar žestu rāda uz sevi: “Esmu superfrišs, vai tad man ir kāda vaina? Jūtos labi! Pēc dabas esmu optimists, nesaprotu tos, kas čīkst un īd.” Rimants vismaz trešajā paaudzē ir bitenieks, un pie mājas Daudzevas centrā viņam ir seši stropi.
Vairākus gadus viņš aizraujas arī ar šķiltavu kolekcionēšanu. To skaits rakstāms ar trim cipariem. Vecākās ir no Otrā pasaules kara laika, gatavotas no patronas čaulas, ar benzīnu darbināmas un lietojamas joprojām. Runājot par cigaretēm, Rimants teic, ka pats pirmo izsmēķējis 11. klasē. Skolas direktors smēķētājus pieķēris un sodījis — iedevis spaini un licis salasīt visus izsmēķus, kas apkārt mētājās. Puisis ar spaini skolas tuvumā bija zīme citiem — pīpmanis. Drīz vien no mutes mutē ziņa nonāca arī pie vecākiem un vakarā “dabūja pa ribām”.
Kaimiņš piedzirda bērnus
Rimantam dzimtā ir Taurkalnes puse, “Lāču” māja, bet vēlāk ģimene pārcēlusies uz Skaistkalnes “Drabiņām”. Tēvs Vlaclavs — lietuvietis no Zarasiem, Latvijā nonācis 60. gadu vidū, piesakoties kopt vējgāzes. Mamma — poliete, vārdā Stase, savulaik bija skolotāja Skaistkalnes vidusskolā. Ir arī trīs gadus vecāks brālis Gints, kurš tagad dzīvo Šlokenbekā, Engures novadā, un strādā ceļu būvē. Saistībā ar brāli Rimants atceras kādu epizodi no bērnības. “Lāčos” kaimiņš raudzējis vīnu un kādu dienu piedāvājis mazajiem puikām nobaudīt glāzi dzēriena. Brālis pēc tam juties nelabi un nolīdis istabā zem gultas pagulēt. No darba atnākušie vecāki uztraukti pārmeklēja visas malas. Pagāja vairākas stundas, līdz mazais Gints labprātīgi izlīda no gultas apakšas. Paaugušies puikas esot atzinušies vecākiem savos nedarbos.
Skolas laikā Rimants bijis meiteņu mīlulis un liels “gudrinieks”. Lielie puikas likuši bučot meitenes. To darījis bez problēmām, bet pretī prasījis samaksu. Naudas vietā saņēmis toreiz deficītās košļenes. Laikā, kad viena košļenes plāksnīte maksāja rubli, puikam kabatas bija pilnas ar gumijām.
Iejaucas ugunsdzēsēji
No pēckara paaudzes retais nav spēlējies ar karalaika atstāto mantojumu — munīciju. Arī Skaistkalnē, Mēmeles krastos, tās netrūka. Bastojot krievu valodas stundas, puikas, no saimniecības ēkas paņēmuši lāpstas, devās rakt patronas. Tik dulli nebijuši, ugunskurā nemetuši, bet šaujampulveri izbēruši, sabēruši kaudzītē un aizdedzinājuši. Tāds mazs salūts sanācis. No ložu svina gatavojuši lazdu bultu uzgaļus. “Grēks, kuru vēl šodien atceros, — uz Skaistkalnes baznīcas durvīm uzlikām mērķi un šāvām,” teic jubilārs.
Piedzīvojumiem pilni bija arī jaunības gadi. Skaistkalnes klubā uz ballēm nāca lietuvieši un neiztika bez kautiņiem. Tāpat notika, kad latvieši devās ballēties uz Lietuvu. Kādā vakarā spalvas gāja pa gaisu tik pamatīgi, ka iejaukušies vietējie ugunsdzēsēji. Kaušļus izgaiņāja ar ūdens strūklu, bet klubs palika bez ārdurvīm, vietējie žogi — bez mietiņiem. Tos izmantoja kā ieročus.
Skaistkalnē arī ticis pie iesaukas Rūķītis. Iespējams, šī iemesla dēļ uz mūžu ‘‘pielipis’’ arī arods — Ziemassvētku vecītis.
Bērnībā, jaunībā un arī tagad makšķerēšana ir viņa lielākā kaislība. “Esmu kā slims uz to. Ziemu un vasaru. Ja neesmu bijis makšķerēt, jūtos tāpat kā mazs bērns, kurš palicis bez konfektes. Tagad gatavojos makšķerēšanas sacensībām — Latvijas čempionāta posmam, kas notiks 2. jūnijā Latgales pusē, netālu no Līvāniem. Makšķerēšana ir atpūta no darba un dzīves rutīnas, no savām četrām sienām. Tas ir kaifs kaut kur dziļi laukos pie Susējas vai Mēmeles sēdēt ar makšķeri upmalā! Pirms saullēkta, kad sāk mosties daba, ceļas migla un krūmos dzied lakstīgalas. Tāda burvība!”
Par darbu runājam maz. Vien pārskrienot faktiem. Ilgu laiku strādāts “Aizkraukles KUK” un uzņēmuma “Kūdra enerģija” kūdras purvā Kokneses pusē. “Piecpadsmit gados vagonu kūdras esmu noēdis,” jokojot saka Rimants. “Put briesmīgi! Kad vakarā izlien no purva, tik acis un zobi spīd.”
Rūķītim dzimšanas diena ir šīs nedēļas beigās. Ciemiņi nāks, galdu klās, un sveicēju lokā būs meita Amanda, trīs mazmeitas, abi audžudēli un audžumeita. Būšot jautri, kas zina, varbūt viesu vidū būs arī attālāki radi, kas tagad dzīvo ārzemēs. ◆
