Ivara Joeļa dzimtā puse ir Nereta, viņš absolvējis Neretas vidusskolu. Šobrīd dzīve rit Jēkabpilī, taču ceļš uz Neretu ved joprojām, jo te dzīvo brālis, bet Pilskalnes pagastā — vecāki. Ivaram ir savs viedoklis, kādu Latviju vēlas redzēt, kādā valstī dzīvot: “Ticu, ka Latvijā vēl daudz ko var mainīt, to arī esmu apņēmies darīt. Ja nekas neizdosies, tad gan skaidri zinu — man te nav, ko darīt, jābrauc prom. Nevēlos, lai mani bērni aug un dzīvo tādā valstī, kāda tā ir šodien. Ir jābūt pārmaiņām.”
Intervijas sākumā vienojamies pāriet uz formu “tu”.
“Gribu piedalīties, iesaistīties un aktīvi strādāt”
— Esi Jaunās konservatīvās partijas Jēkabpils nodaļas vadītājs. Kā nonāci līdz iecerei aktīvi iesaistīties politikā?
— Sevi uzskatu par darītāju. Tas, ko šodien ik uz soļa redzu Latvijā, galīgi nav tas, ko vēlos redzēt un kādā valstī vēlos dzīvot. Uzņēmumā “Ošukalns” esmu ceļu būves nozares vadītājs, darbā jāsadarbojas ar pašvaldībām, tāpēc vairāku gadu laikā esmu iepazinis darbu teju visās Latgales pašvaldībās, turklāt vairākos līmeņos. Redzu, kā pašvaldības tērē naudu, esmu sapratis, kā notiek pārvaldība, neesmu ar to apmierināts. Sen jau bija doma kaut ko darīt, bet līdz šim tikai ieceru līmenī. Pazīstu Sandi Riekstiņu no Neretas, sekoju līdzi viņa aktivitātēm sociālajos tīklos, arī es domāju līdzīgi, mani ieinteresēja iespēja iesaistīties. Sākumā biju Jaunās konservatīvās partijas biedrs, taču tad, kad partija sāka attīstīt nodaļas visā Latvijā, sapratu, ka vadīt nodaļu Jēkabpilī neviens īsti negrib. Man nav problēmu uzņemties atbildību, gribu piedalīties, aktīvi strādāt, kaut ko mainīt.
— Vai, tavuprāt, politiķa tēls sabiedrībā nav iedragāts, vai neuztveram to ar mīnuszīmi?
— Esmu saskāries ar to — tiklīdz sevi asociēju ar partijas piederību, daudzi uzskata, ka esmu potenciālais zaglis, gribu kaut kādu labumu sev. Cilvēki ir iedzīti tādā stūrī, daļa ieņēmuši pozu — es par politiku neinteresējos, no tās jāturas pēc iespējas tālāk, kā būs, tā būs. Tai daļai, kas vada valsti, šāda cilvēku attieksme ir ļoti izdevīga — viņiem un viņu draugu pulkam ir labi, pārējais ir otršķirīgs. Tā arī ir valdošās varas politika — kaut kur kāds kaut ko pačīkst, pasaka, bet no tā jau nekas nemainās, ja pakritizē viņu darbu. Viņi ir pārliecināti, ka atnāks uz vēlēšanām nobalsot 47% vai 42%, tāpat nobalsos par viņiem, jo neviena cita, par ko balsot, nav. Jo tauta ir mazāk izglītota, jo mazāk iesaistās politikā, jo valdošajai elitei ir ērtāk un izdevīgāk.
— Tici, ka vari kaut ko mainīt?
— Ticu un to arī esmu apņēmies darīt. Ja galīgi nekas neizdosies, tad gan skaidri zinu — man te nav, ko darīt, ir jābrauc prom, jo tādā valstī, kāda tā ir šodien, nevēlos, lai aug un dzīvo mani bērni. Ir jābūt pārmaiņām. Tagad, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, nemaz tik daudz darītāju vairs nav palicis. Tas parāda mūsu attieksmi — ja darām, tad darām, nevis solām kaut ko tikai pusgadu pirms vēlēšanām. Mēs strādājam jau šodien ar domu nākamajās pašvaldību vēlēšanās iekļūt pašvaldībā un strādāt iedzīvotāju labā.
— Līdz iekļūšanai pašvaldībā un Saeimā solījumi skan no visām partijām, bieži vien pēc tam darbi izpaliek. Kāds, tavuprāt, ir iemesls?
— Cilvēkiem bieži ir personiskas intereses, kuras, tiekot pie varas, cilvēku “velk” noteiktā virzienā. Pašvaldībās ir “iesēdējušies” speciālisti, vāji, neprofesionāli un neizglītoti. Uz pašvaldību skatos kā uz uzņēmumu. Lai tur strādātu, cilvēkam jābūt kaut kādai motivācijai. Nevar būt, ka tu sāc strādāt pašvaldībā un tas ir uz mūžu. Cilvēks nevar kļūt par pamatlīdzekli kā galds vai krēsls, kuru izmetīs ārā tikai tad, kad tas sabruks. Jāiet uz priekšu, katram jādara savs darbs, jāattīstās, un reizēm profesionalitātes trūkums un nevēlēšanās kaut ko mainīt, nevēlēšanās pieņemt pārmaiņas ir iemesls.
“Esam bagāta valsts, tikai tauta ir nabadzīga”
— Kādas ir galvenās problēmas, ko saskati pašvaldību darbā un ko vēlies mainīt?
— Man ir sava nostāja daudzos jautājumos, piemēram, par svētku svinēšanu pašvaldībās — redzu, ar kādu vērienu tos svin, cik naudas tam tērē. Daudz esmu ceļojis, tāpēc varu salīdzināt, kā dzīvo citās valstīs, mums jāapzinās savas iespējas. Uz Eiropas fona izskatāmies diezgan skumji, esam iegrimuši diezgan lielā nabadzībā. Saistībā ar valsts simtgadi, ko visu gadu svinam visos novados, neskaitāmos krāšņos pasākumos, tērējot miljonus, varu salīdzināt ar to, kā nabags aiziet vienu vakaru uz pili “pašikot” un pēc tam sēž ar maizes garozu un ūdeni, jo nekam citam naudas neatliek. Tas nav vajadzīgs. Kamēr bikses ir ar ielāpiem un nevar atļauties nopirkt jaunas, nevajag dzīvot pāri saviem līdzekļiem, izrādīties, bet vajag paciesties, izaudzināt paaudzes, nodrošināt labu izglītību bērniem, un tad, ja paliek kaut kas pāri, var atļauties arī svinības ar vērienu.
— Uzskati, ka esam tik nabadzīga valsts un neko tādu nevaram atļauties?
— Mana pārliecība ir — esam bagāta valsts, tikai tauta ir nabadzīga. Arī uz ziedojumiem skatos piesardzīgi, ziedoju, taču man ir pārliecība, ka tas būtu jādara valstij, nevis cilvēkiem. Ziemā biju Daugavpilī mācībās, kur darbavietā apmāca jauniešus, vadīju kursus, izvērtās diskusijas starp pasniedzējiem un audzēkņiem. Uz jautājumu, kādam jābūt labam pasniedzējam, vadītājam, atbildēju: godīgam! Visi jaunieši, kuri bija grupā, sāka smīkņāt. Sapratu, ka neticība, mantrausība sabiedrībā guvusi virsroku, cilvēki pazaudējuši vērtības, sabiedrība kopumā ir sabojāta.
Apsteidz Nitišu un Traubergu
— Pastāsti vairāk par savu ģimeni!
— Ar sievu Initu ir kopīgs uzņēmums, kas nodarbojas ar skaistumkopšanu, nākotnes plāni ir iesaistīties arī nekustamo īpašumu biznesā. Kā jau visām ģimenēm, ir rūpes par māju, par bērniem, par kopīgi pavadīto laiku un ikdienas darbi. Kopā ar ģimeni daudz ceļojam, esam bijuši daudzās Eiropas valstīs — vēl palikušas tikai dažas, kurās neesam bijuši. Ceļojot var saprast citu valstu kultūru, apskatīties, kā dzīvo citās valstīs, kāds tur ir dzīves līmenis, kā cilvēki uztver dzīvi.
— Otrs tavs vaļasprieks ir rallijkross. Kā sākās aizraušanās?
— Sāku trenēties un braukt pirms četriem gadiem — 2014. gadā. Draugi ieteica, jo tas ir salīdzinoši lēts sporta veids. Trenējamies Jēkabpils tuvumā, tur esam izveidojuši vairākas trases — daļa asfalta, daļa ar grants segumu. 2015. gadā ieguvu otro vietu, 2016. gadā biju Latvijas kausa ieguvējs, 2017. gada sezona nebija tik veiksmīga, paliku ceturtais. Ja vēlos noturēties līmenī savā braukšanas klasē, daudz jāstrādā un sevi jāattīsta, jo konkurenti ir spēcīgi. Esmu apsteidzis arī Reini Nitišu un Ivo Traubergu, tas nav tikai tā — iekāp un brauc. Tas ir nenormāls darbs, jo tās vienas dienas dēļ, ko pavadām trasē reizi mēnesī, gatavojamies visu mēnesi.
— Vai var teikt, ka tas nav tikai vaļasprieks, tā ir domāšana, attieksme un dzīvesstils?
— Jā, tā nav tikai braukšana. Autosports man palīdzējis tikt galā ar savām fobijām, kompleksiem, tas ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai braukšana. Tas palīdzējis man attīstīties personīgi, iemaņas un pieredze arī biznesā palīdz skatīties uz visu mazliet citādāk. Esmu iemācījies pārvarēt satraukumu, savaldīties, sajust saķeres robežu, tas palīdz visās dzīves jomās, ne tikai mašīnā un trasē. Ir daudz un neatlaidīgi jātrenējas, lai sasniegtu kaut kādus atskaites punktus personības izaugsmē. Vasarā skrienu ekipējumā, ar kādu jāsēž pie stūres, jo grūti izturēt +30 grādus, salonā ir tik karsti ar cimdiem, cepuri, kombinezonu un apakšveļu. Sākumā tas bija īsts pārbaudījumus — pusstundu nosēdēt pie stūres, grūti bija koncentrēties, bija reizes, kad melns gar acīm sagriezās. Tagad esmu pārņemts ar rallijkrosu, esmu tajā iekšā un domāju, kā sevi attīstīt vēl vairāk. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Ivars Joelis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1983. gada 25. jūnijs, Rīga.
DZĪVESVIETA: Jēkabpils.
NODARBOŠANĀS: uzņēmējs.
IZGLĪTĪBA:
vidējā profesionālā — ceļu būvtehniķis, automehāniķis.
ĢIMENE: sieva Inita, meita Sanija (12) un dēls Arvils (3).
VAĻASPRIEKS: rallijkross un ceļošana.
