Jo ārā spožāka saulīte, jo man drūmāks garastāvoklis. Un vainīgi žurnāli. Kā es tos palasu, kā apskatos tur ievietotās sieviešu fotogrāfijas, tā man depresija klāt. Mīlīši! Es taču neesmu nudien riktīgs cilvēks! Vēl jo mazāk sieviete! Ne man tvirta sejas āda, ne man kristālbaltu zobu, ne šmauga vidukļa, ne man sārtu lūpu kā ogas, manas acis nemirdz kā zvaigznes, ne man sarežģītu nosaukumu zīmolu smaržu, ne man rokassomiņas par vairākiem simtiem… Man kā savulaik Zatleram galvā tikai viens jautājums: “Kas es esmu?” No rītiem tagad mēģinu nodarboties ar pašiedvesmu, pie spoguļa sev saku: “Visi cilvēki kā cilvēki, tik es viena tāda skaista.” Kamēr esmu istabā — palīdz, kā izeju ielās, tā pašiedvesmas guvums izplēn kā migla.
Sapirku pēc kataloga visādus krēmus — saskaņā ar anotācijā rakstīto man vajadzēja līdzināties vidusskolniecei, taču — kur nu! Man grumbas kļuva vēl izteiktākas. Vai tiešām ar gludekli būs jāgludina?
Laikam būs jānēsā cepure ar plīvurīti — tā vismaz grumbas noslēpšu un neviens neredzēs manas skumjās acis. Izabella
Nēsāšu cepuri ar plīvurīti
00:00
11.05.2018
26