Vien draudzībai varu viskailāko zaru
Par ziedošu brīnumu padarīt
Šogad pienācis tas brīdis, kad garām mūsu mīļajai skolai Daugavas krastā simts pavasaru, simts vasaru un rudeņu Daugavas ūdeņi plūduši, čalojoši, vērojuši paaudzes, kuras nemitīgi mainījušās — pirmie biklie soļi nezināmajā pasaulē, kur jāapgūst lasīšanas un rakstīšanas prasme, pie tam grūtā glīt-
rakstīšana, kas prasījusi ne mazums pūļu un pat asaru (tagadējie skolēni to diez vai saprot). Skolā jāmācās saskaitīt un atņemt, dalīt un reizināt, jāapgūst pareizrakstības pamati. Te ar lielu pateicību jāpiemin skolotāja Federe (nodzīvoja 100 gadu), kura iemācīja pareizrakstības pamatus — vārda pārcelšanu, ja blakus vairāki līdzskaņi, tas palicis atmiņā uz mūžu.
Vēl kāds atmiņu zibsnis — stāvam uz skolas sliekšņa, liekam pie acīm apkvēpinātus stikliņus un vērojam daļēju Saules aptumsumu. Un kā pārsteigums — beidzot 4. klasi, jākārto desmit eksāmeni. Mācāmies, atkārtojam un noliekam. Un tā kārtojam eksāmenus katru gadu līdz pat 11. klases absolvēšanai. Tad pirmo reizi 7. klasē tiekamies ar ķīmiju, taču skolotāja V. Kārkliņa prot tik vienkārši un saprotami visu izskaidrot.
Atmiņās uzplaiksnī arī 1949. gada 25. marts — uz ceļa pie skolas stāv vaļēja automašīna, pilna ar cilvēkiem. No klases pie direktora tiek izsaukts Māris, kurš klasē vairs neatgriezās. Tikai pēc ilgāka laika saņemam ziņu, ka viņš kopā ar ģimeni ir tālajā Sibīrijā. Iet laiks. Mēs jau vidusskolēni un apdzīvojam ēku pašā Daugavas krastā. Ir jaunas domas, citas problēmas. Tikai lielā vecā ieva katru pavasari raisa balto ziedu kupenas un pludina klasēs reibinošo smaržu.
Jauni mācību priekšmeti — pamati loģikā, psiholoģijā, astronomijā, grāmatvedībā. Žēl tikai, ka tā visa par maz. Ar lepnumu varu teikt, ka tieši mūsu klase iedibinājusi tradīciju — žetonu vakaru un tikšanos ar skolas absolventiem. Prieks, ka šī tradīcija Pļaviņu novada ģimnāzijā turpinās.
Pateicoties latviešu literatūras skolotājai A. Grīvniecei, katra klase mācību gada laikā gatavoja klases vakaru — vai nu fizkultūras pasākumu, vai uzveda ludziņas, lugu fragmentus. Atceros, ka pēc 7. klases absolvēšanas uzvedām A. Sakses “Trīs šķūnīšus” ar visu dedzināšanas ainu — kūpošiem pelniem.
Lielus panākumus un arī ienākumus guvām, uzvedot fragmentus no A. Upīša “Zaļās zemes”. Par iegūtajiem līdzekļiem aizbraucām uz Rīgu ekskursijā.
Pateicoties fizkultūras skolotāja A. Grīvnieka neatlaidībai, militārās mācības skolotāja un bibliotekāra A. Edisona prasībām, mūsu skolā fizkultūra un militārā mācība deva labus rezultātus — zēni ieguva staltu stāju un iznesību, meitenes — vingrumu. Atmiņā ir arī rīta rosme katru rītu skolas pagalmā, kad visa skola minūtes 15 vingroja, soļoja, arī katra fizkultūras stunda sākās ar soļošanu.
10. klasē palika tikai divi zēni, jo pārējos iesauca armijā. Protams, viņi mācības pabeidza un tik un tā palika mūsējie.
Tagad netālu no vecās skolas saulē logus žilbina jaunā vidusskola. Tur notikuši vairāki salidojumi, tikšanās, taču sirdij tuvāka un mīļāka ir vecā skola — ēka Daugavas ielā 50. Tur klejo atmiņas par mīļiem un prasīgiem skolotājiem — mīļo vēstures skolotāju Irēnu Dūmu, skolas direktoru Otto Ņesterovu un Ilmāru Niedrīti, ģeogrāfijas skolotājiem Ņesterovu un Kursīti, krievu valodas skolotāju Tamaru Jeremejevu, dziedāšanas skolotāju Paulu Mežuli. Atmiņas atnes arī daudzus citus vārdus, kuri mūs šodien vēro no mākoņu maliņas.
Vēl atmiņā nāk interesanta tradīcija, kura veidojās mūsu laikā. Kad 11. klase gatavojās izlaidumam, visas rūpes par izlaiduma sagatavošanu uzņēmās 10. klase — gan galda klāšanu un ēdiena sagatavošanu, gan citas rūpes. Vienpadsmitie tikai nosvinēja savus svētkus. Tagad, protams, citi laiki un citas prasības.
Ceru, ka veco Pļaviņu skolas zvanu sadzirdēs visi skolas absolventi un vismaz domās 19. maijā pakavēsies savā skolā pie Daugavas.
Silvija Palcmane,
1953. gada absolvente
