“Kas runā, tas nekož,” satiekoties smej Anna Skromāne. Pirms viņas jubilejas tiekamies starp puķēm. Tas ir viņas darbs, bet Anna atzīst: arī atpūsties viņa var puķēs un dabā.
“Esmu izaugusi dabas klēpī, un tāpēc man allaž mīļš bijis mežs, ūdens, putni, puķes,” saka Anna Skromāne. Ziedu viņai netrūks arī šodien. Ne tikai tāpēc, ka strādā ziedu veikalā, bet arī tāpēc, ka šodien viņai ir jubileja.
Dubultsvētki
Anna dzimusi un augusi Mazzalves pusē, netālu no Sudrabkalniem. No mājām, kur ģimene dzīvoja, līdz tuvākajiem kaimiņiem bija apmēram divi kilometri, un tāpēc katrs brīvais mirklis pagājis dabā. Viņa augusi sešu bērnu ģimenē, kurā bija trīs meitas un trīs dēli. “Vecāki mūs audzināja stingri, radināja pie darba, un bērnos ielika arī daļu pedantiskuma, kas piemita pašiem,” stāsta Anna.
Annai ir dvīņumāsa Māra, un šī diena ģimenē ir dubultsvētki. “Mēs ar dvīņumāsu esam atšķirīgas gan izskatā, gan raksturā,” stāsta Anna. “Vecākā māsa man izskatā ir pat līdzīgāka nekā dvīņumāsa. Es pēc dabas esmu klusāka, māsa runīgāka.”
Vēlāk intervijai uzrunāju arī Annas dvīņumāsu. “Anna varēja pastāstīt arī par mani!” smej Māra un tomēr intervijai nepiekrīt.
No mākslas uz kantori
Jau 41 gadu Anna ir aizkraukliete. Šurp viņa pārcēlās pēc skolas beigšanas, un savas darba gaitas viņa sāka fotosalonā “Stučka” — tāds savulaik bijis pilsētas centrā. Viņa atminas, ka fotogrāfa arodā viņu ievadījis tagadējā domes priekšsēdētāja tēvs. “Trīs gadus tur nostrādāju,” stāsta Anna. “Tad no toreizējās padomju armijas sagaidīju draugu, nodibinājām ģimeni. Jaunība, ilūzijas, vēlme pēc lielākas brīvības, un no šī darba “aizmuku”. Fotogrāfes darbs man ļoti patika, taču gribēju pamēģināt kaut ko jaunu.”
“Darba gaitas sāku ar mākslu, tad sagribējās būt kantora meitenei,” smej Anna. Viņas mamma bija pasta nodaļas priekšniece Sudrabkalnos, un viņa pastāstījusi, ka pastā vajag darbiniekus. “Kļuvu par kadru inženieri, un sāku strādāt lielajā “Sakaru mezgla” ēkā,” stāsta Anna. Tā tolaik dēvēja personāla vadības speciālistus, un viņas pārziņā bija teju 500 darbinieku — pasta un sakaru darbinieki. Reorganizācijas laikā sakaru iestāde atdalījās, izveidojot atsevišķu uzņēmumu.
Toreizējā Stučkas rajonā kopā bija 32 pasta nodaļas. “Pasts taču ir pastāvējis teju kopš akmens laikmeta, vēstules sūtīja pat ar pasta baložiem. Tāpēc ar lielu pārliecību un stabilitātes sajūtu turp gāju strādāt,” saka Anna. “Nekādi nevarēju iedomāties, ka uzņēmumu var skart tik lielas izmaiņas.”
Sūrumu atsver smaids
“Cipari un cilvēki, atbildība un precizitāte — tāds allaž bijis mans darbs,” nosaka Anna. Kad viņas ģimenē piedzima meitiņa, kadru inženieres amats nomainīts pret darbu lietvedībā, bet pēc otrā bērna piedzimšanas viņa pārcelta uz revīziju daļu un pārbaudīja darbu pasta nodaļās. Vēlāk viņa 17 gadu bija grāmatvede. “Pamazām kāpu pa karjeras kāpnītēm, un arī šis darbs man patika. Nesaprotu, kā vispār cilvēks var iet uz darbu, ja tas nepatīk?” saka jubilāre.
Viņas darba stāžā pietrūka tikai dažu mēnešu līdz apaļiem trīsdesmit gadiem, kad samazināja darbinieku skaitu. 2009. gadā, kad likvidēja pasta administrācijas nodaļu, tas skāra arī Annu. Šajā brīdī viņa izlēma: laiks atkal atgriezties pie skaistā! Pie mākslas. “Mūsu ģimenē visi ir mākslas mīļotāji — tētis un mamma skaisti zīmēja, bija muzikāli. Kad bijām mazi, mamma auda — viņa bija mājražotāja. Muzejā “Kalna Ziedi” ir manas mammas Maigas Andersiņas dāvinātā sedziņa. Pērn mamma nosvinēja deviņdesmit gadu jubileju.”
Skaistā darba posms sākās ar florista apliecības iegūšanu vides dizaina centrā “Maranta”. Nu jau gandrīz deviņus gadus Annas darbavieta ir starp puķēm. Tagad viņa ir pārdevēja-floriste ziedu salonā “Sant- Li” Aizkrauklē.
“Starp puķēm jūtos labi,” atzīst jubilāre un piebilst, ka floristes darbs tikai no malas izskatās skaists un puķains. “Tas ir tikai apmāns, jo darbs nav viegls. To var darīt tikai tas, kurš ir saslimis ar radīšanas prieku,” saka viņa. “Ziedu salonā darbs ir arī ar cilvēkiem, un bieži jābūt psihologam. Ar katru gadu kļūst grūtāk, jo cilvēki kļūst prasīgāki, neiecietīgāki. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir labi un atsaucīgi, tas dod spēku un impulsu strādāt tālāk. Darba sūrumu atsver cilvēku smaidi un prieks par ziedu pušķiem.”
Par dzīves jēgu un puķēm
Kad jautāju, vai viņu allaž var redzēt tik smaidīgu, Anna kļūst nopietna: “Reizēm tā ir tikai mana ārējā čaula. Iekšējo pasauli un emocijas jau neviens neredz. Jā, dzīve mani nav lutinājusi. Nemaz nav lutinājusi… Kad bērni bija pusaudžu vecumā, paliku viena. Tas sakrita ar krīzes laiku valstī 1995. gadā, un manam vīram ģimenes dzīve kļuva par apgrūtinošu. Tas man bija smags laiks… Viena bērnus izaudzināju, izskoloju.”
Annas meitai Anitai ir 35 gadi. Viņa izmācījās par ceļu policisti, ieguva juridisko izglītību, taču patlaban strādā uzņēmumā “Rīgas satiksme” par struktūrvienību sekretariāta vadītāju. “Lai gan tagad viņa ir ļoti tehniska meitene, taču tāpat mantojusi mūsu ģimenes māksliniecisko gēnu,” stāsta mamma. “Anita beidza Aizkraukles Mākslas skolu, viņa bija tās pirmā izlaiduma absolvente.”
Dēls Māris, kuram ir 33 gadi, savukārt ir mākslinieks — juveliera amata meistars. Abi Annas bērni strādā Rīgā. “Mani bērni ir izauguši atbildīgi un čakli. Mums nekas nav viegli nācis, bet dzīves pārbaudījumi mūs ļoti satuvinājuši un norūdījuši. Aizvien ļoti turamies kopā. Uz ko citu gan es vēl varu paļauties, ja ne uz bērniem? Viņi ir manas dzīves jēga. Mūsu dzīve ir nokārtojusies, un tagad mierīgi varu būt starp puķēm,” jau atkal smaida Anna.
Jubilāre bilst, ka arī no darba atpūsties var starp puķēm. Dabā. “Vēl atpūtas brīžos man patīk lasīt grāmatas — kaut ko skaistu, kaut ko dvēselei,” nosaka viņa. “Man arī pašai patīk radīt kaut ko skaistu, interesantu. Ja vēl tas rada prieku citiem, ko gan vairāk vēlēties!”
Kāda Anna ir savā būtībā? “Sīksta!” saka viņa. “Un laikam esmu darbaholiķe. Sevi ielieku darbā, un tajā varu patverties, kad ir smagi. Citus kaitina mans pedantiskums, bet citādi nevaru. Kā jau Vērsis — ja eju pa vagu, tad taisni līdz galam! Esmu neatlaidīga.”
***
Anna bilst, ka kopš 50 gadu vecuma dzimšanas dienas vairs nesvin. “Sievietei taču pietiek! Mani gadi apstājušies, un tālāk vairs neskaitu,” smej viņa un piebilst, ka bez kūkas jau šodien neiztikt. “Svinēšu pavasari! Man ļoti patīk, ka esmu dzimusi maijā. Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Man patīk krāsas un smaržas brīdī, kad mostas daba. Viss ir jauns, svaigs, un arī dzīvei šķiet jauns sākums.” ◆
