Aizkrauklieti Ludvigu Bērziņu plašāks cilvēku loks iepazinis no viņa darbiem — gleznām. Ikdienā Aizkrauklē Ludviga darbus var redzēt “IGA centrā”, kur, steigas un parastības ieskautas, kā logi uz citu pasauli paveras dūmakainas, noslēpumainas ainavas. Mākslā ienācis vēlu, pirms gadiem desmit, Ludvigs Bērziņš pamazām gadu no gada izkopis savu stilu. Māksla ir viņa dzīvesveids — sevis izteikšana, dzīves vērtības un skaistuma apliecinājums sev, apkārtējiem un Latvijai.
Īstais ceļš pašķiras
Ludviga Bērziņa gleznās galvenajā lomā ir migla, tā ir viņa iecienītā tēma, saistīta ar bērnības atmiņām. Manuprāt, šī mākslinieka darbos noslēpums vienmēr ir gaišs — katrā dūmakā iegleznota mīlestība, prieks un himna veltīta dzīvei, kuras teju ikvienā izpausmē nobriedis prāts un pieredzējusi dvēsele saskata skaisto. Rītā, kad tiekamies, Ludvigs Bērziņš ir priecīgs, jo vēlreiz kļuvis par vectētiņu. Tas ir īpašs notikums, kad dzimtaskoka zari sakuplo. Zeļ, plaukst un turpinās.
— Nepārtrauktība un turpināšanās ir svarīga visās dzīves izpausmēs, arī mākslā?
— Protams, lai gleznas atrod savu īpašnieku, kurš izbauda un priecājas par darbu. Iedvesmojas. Darbi turpinās arī citādi, piemēram, dzejnieces Gitas Balodes krājumu rotā mana glezna “Mana mūža mīlestība”.
— Varat būt priecīgs un pateicīgs, ka esat atradis veidu, kā vislabāk sevi izteikt.
— Tiklīdz uz kaut ko apzināti tiecies, tā ceļš burtiski pašķiras, sakārtojas — satiec tos, kuri palīdz, ar kuriem kopā iet. Gleznošana man iedevusi attieksmi pret cilvēkiem, sabiedrību, valsti. Latviju var uzrakstīt romānā, ierakstīt mūzikā, izgleznot gleznās.
Mana iecienītākā tēma ir migla. Tāpēc, ka par to spilgtas bērnības atmiņas. Noslēpumā tītais. Miglas vieglums un romantika. Darbs jāiesāk, un tad kādā mirklī tevi sāk mācīt audekls, kā un ko darīt. Ir teiciens, ka jāmācās no kļūdām, bet tas man liekas nepareizs. Man ir iekšējais priekšstats par to, kā gribu gleznot, un es mācos no panākumiem. Ja viens darbs ir tapis un tajā panākta iecere, tad nākamajā to vēl vairāk papildinu, bagātinu. Pats savas kļūdas gleznā neredzu. Arī dzīvē tās tik labi neredz.
Uz Latgali pēc sirds siltuma un svētības
— Pērnajā rudenī bijāt plenērā Latgalē. Pastāstiet par to!
— Zemnieks gadu iztiek no ražas, māksliniekam gars jāpiesātina ar mirkļiem, notikumiem, cilvēkiem. Plenērs ir garīgās ražas laiks. Dziļš pārdzīvojums bija plenērs Latgalē, Krāslavā, tēva dzimtajā pusē. Satiktie cilvēki, vienkāršība un viesmīlība, Latvijas skaistā daba — visu gadu būs lielā dārgumu krātuve, dvēseles pārtika.
Radošās dienas Latgalē ļoti piesātinātas — skaistā daba, gleznošana, četras izstādes, tikšanās ar mākslinieku Andreju Gorgocu viņa mazajā askētiskajā darbnīcā. Tas bija sens sapnis piedalīties Krāslavas plenērā. Vietējais kultūras darbinieks Jāzeps Dubkevičs sarūpēja fantastisku uzņemšanu un neaizmirstamas dienas, uzburot sajūtu, ka tevī kaut kas kā ābele zied — visu plenēra laiku viņš mūsu ceļā kā ābeļu ziedlapiņas kaisīja savu sirds siltumu, pretimnākšanu. Man pirmo reizi dzīvē palaimējās satikt tādu cilvēku, kurš dara visu citu labsajūtai, priekam. Latgalē jau cilvēki tādi. Mana meitiņa ieprecējās Baltinavā, un kāzās jutu Latgales neviltoto viesmīlību. Tiešu un atklātu. Latgale saista, tā ir dažāda. Mēs uz Latgali braucam pēc sirds siltuma, gaišuma, pozitīvisma, svētības. Pēc katra plenēra esmu milimetru augstāk. Gan process, gan kopības sajūta, komunikācija, draudzīgās saites ar citiem.
Dzīvo cellē
— Laikā, kad bija paredzēts plenērs, Krāslavā viesojās arī Ministru prezidents Māris Kučinskis, un šī iemesla dēļ visiem nepietika vietas viesu mājās, tomēr risinājumu Jāzeps rada, piedāvājot man un vēl vienam kolēģim dzīvot Svētā Ludviga Romas katoļu baznīcas cellē — dievnamā. Manā iztēlē celle ir tāda šaura telpa ar akmens mūrīti plānu paladziņu, sedziņu, bet nebija mūrītis, ļoti mūsdienīgas, labiekārtotas telpas. Varbūt tieši tas radīja īpatnēju, savdabīgu izjūtu, varbūt tāpēc gleznošana ļoti labi veicās. Bija sajūta, ka tieku vadīts. Bija arī milzīgi personiskie pārdzīvojumi, izstaigājot tēva dzimto māju takas, šīs izjūtas pārtapa gleznās. Ēku tēva mājās “Skadiņos” sen vairs nav, tikai pamati, skumja pamestība valda vietā, kur reiz kūsāja dzīve. Gleznojot tēva mājās, bieži kamols sakāpa kaklā, domājot, kā viņš gājis pa šīm takām, no mājas uz aku, uz pirtiņu… Bija ļoti dziļš psiholoģisks pārdzīvojums. Darbā “Tēva acis” attēloju to, ko reiz pa savas mājas logu varētu būt redzējis viņš. Kopš aizvadītā rudens visus darbus parakstu ar vārdu Ludvigs Bērziņš-Plinta, kas ir tēva dzimtas uzvārds. Tā ceļu pieminekli savam tēvam un domāju, ka tas ir skaistākais, ko varu viņam dot.
Skūpstiem noklātā zeme
— Ko vēl darījāt plenēra laikā?
— Skaists piedzīvojums radošajās dienās bija brauciens uz Indru. Pa ceļam paviesojāmies pie kāda unikāla cilvēka, kurš šajā Latvijas nostūrī audzē stores. Fantastiski! Nokļūt Indrā gribēju jau sen, daudz lasīta biogrāfiskā, vēsturiskā literatūra, kad, atgriežoties no izsūtījuma pa šo ceļu, cilvēki skūpstīja Indras zemi. Indra ir vieta, kur daudzi latvieši guvuši mājās atgriešanās prieka izjūtu. Un tos skūpstus varēja redzēt — viņi bija pārvērtušies ziedos, sārtajās kļavās, kas izstaroja sirds mīlestību pret Latviju. Vietējās mākslas skolas direktors mūs aizveda uz nelielu pakalnu, no kura pavērās Baltkrievijas ainava zilos toņos. Tur mums vajadzēja uzgleznot katram vienu darbu, ko dāvinājām “Laimes muzeja” veidošanai. Viegli uzgleznojās. Vieglums ir galvenais, un man šķiet, svarīga kāda klātbūtne, kas rada vieglumu, tiklīdz sāc darbu pārmālēt, tas kļūst smagnējs.
— Latgalē ir apbrīnojami skaista un arī neskarta daba, saglabāts tāds īpatnējs šarms.
— Tur ir pasaka! Jā, un šī iemesla dēļ daudzi brauc uz Kombuļu pusi gleznot. Krāslavu var nosaukt par gleznotāju meku un visu Latgales dabu par mazu paradīzi. Vienalga, kurp braucot — apstājoties jebkurā vietā, var gleznot. Un tas ir jādara, sajūtot pirmo impulsu, nedomājot, vai sanāks, kā būs, viegls vai sarežģīts sižets, varbūt citreiz — vienkārši jādara. Jo otrreiz atbrauc — vairs nebūs tas. Es gleznoju ar sajūtām, nemāku tehniski. Tā man ir iedvesma. Uz audekla nonāk izjūtas. Sākotnējais impulss balstās dabā, gleznojot sajūtas, un pārdzīvojums sasummējas un nonāk uz audekla.
Mākslā jāspēj iedot cilvēkam pozitīvo impulsu. Visu laiku iekšā nepārtraukti jāvārās, lai varētu radīt. Dzinulis ir tieksme uz pilnību, bet pilnību jau nevar sasniegt.
— Esat patriots?
— Jā. Latvija ir cilvēki. Tik mazā zemē kā Latvija ir tik daudz talantīgu cilvēku. Un mums vajadzētu lepoties ar sevi. Ņemam vienalga, pa kuru līniju — mākslu, sportu, medicīnu, mūziku utt. — uz mūsu cilvēku skaitu esam pirmajās vietās pasaulē! Un ar to ir jālepojas. Un tas rodas no tā, ka šī zemīte ir tik slacīta asinīm, ka esam tik daudz sajaukušies, tik daudz nāciju te bijis, un man šķiet, ka tas dod tos talantus un ģēnijus. Tracina ņaudētāji un pesimisti. Grūti dzīvot, ar negatīvismu iekšā. Un tas ir kā dadzis — pielīp, jāmāk izvairīties. Kaitina propaganda sociālajos medijos, ka latvietis latvietim ir saldākais ēdiens. Katrā tautā kādam cilvēku procentam ir tāda tendence, bet kāpēc mēs, latvieši, to paceļam tādos augstumos? Nu, nav tā taisnība! Un pazīstami, ievērojami cilvēki mēdz to apgalvot. Nevajag tādus mītus popularizēt un reproducēt. Mums, latviešu tautai, vajag vairāk pašapziņas. Ar konkrētiem faktiem, stiprināt — atspoguļojot un rādot, ka mēs varam. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1949. gada 3. decembrī Jaunjelgavā.
◆ Pirmā gleznošanas skolotāja bija māksliniece Taiga Kalvišķe. Tad Skrīveru studijas ”Dīva” vadītāja māksliniece Vēsma Vītola.
◆ Vairākus gadus Ludvigs piedalījies mākslinieku organizētajos plenēros Vestienā.
◆ Personālās izstādes bijušas Skrīveros, Jumpravā, Rīgā, Jēkabpilī, Aizkrauklē. Grupu izstādes ar gleznošanas studiju ”Dīva” dažādos Latvijas novados.
◆ Mākslinieka moto: “Nekad nav par vēlu realizēt savus sapņus!”
