Herberts Millers daudziem pļaviņiešiem no jauna atklājis dambreti. Šo prāta un domāšanas spēli viņš galvenokārt māca skolēniem, bet labprāt spēkojas arī ar pieaugušajiem. To, ka par dambreti ir interese, apliecināja arī pirmais Pļaviņu novada atklātais čempionāts šajā sporta veidā — pie melnbaltajiem galdiņiem sēdās gan bērni un jaunieši, gan pieaugušie. Tagad Herberts ar sievu Teiku ir pļaviņieši un atzīst, ka viņiem patīk šajā pilsētā.
No kurzemnieka
par vidzemnieku
— Kur sākās jūsu aizraušanās ar dambreti?
— Esmu kurzemnieks, dzimis Aizputē. Tur skolā darbojās dambretes pulciņš. Māsa jau spēlēja, un arī mani tas ieinteresēja, tāpēc sāku apgūt dambreti pamatīgāk, spēlēju arī šahu. Patika, padevās, parādījās pirmie panākumi, un tā tas viss aizgāja. Pieredze krājās, un aizspēlēju līdz meistara kandidātam. Vēlāk bija mācības un darbs, tāpēc dambretei daudz laika neatlika. Kad beidzu aktīvās darba gaitas, atcerējos, ka esmu kaut kad spēlējis dambreti un tīri labi. Tolaik dzīvoju Cēsīs, un turienes jauniešu centrā piedāvāja, vai nevēlos mācīt šo spēli bērniem un jauniešiem? Tā bija iespēja darīt ko jaunu.
— Spēlēt pašam gan ir citādāk, nekā mācīt to otram?
— Tā ir. Man bija sacensību pieredze, pārzināju spēli, bet nebija pedagoģiskās izglītības. Labi, ka varēju apmeklēt kursus, lai iegūtu nepieciešamo sertifikātu. Tas bija pamats un deva daudz, jo bez zināšanām nevar. Lai strādātu ar citiem un vēl mācītu, ir dažādas ni-
anses, kam jābūt gatavam, un šīs mācības ļoti palīdzēja, jo dzīve nav kā armija, kur galvenais ir pavēle. Kopā ar darba pieredzi tas viss deva rezultātus.
— Kā no kurzemnieka kļuvāt par vidzemnieku?
— Dzīves ceļi turp aizveda. Rīgā pabeidzu Celtniecības tehnikumu, tad bija dienests armijā, un pēc tam meklēju darbu. Varēju izvēlēties — Ogri vai Cēsis, kur piedāvāja darbu un dzīvesvietu. Par abām vietām nezināju neko, un bija vienalga, bet nezin kāpēc izvēlējos Cēsis un neesmu to nožēlojis. Tad jau man bija izveidojusies ģimene un piedzimis dēls, iedzīvojāmies, sāku strādāt. Bija gan celtniecība, gan darbs dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā. Vēlāk man piedāvāja vadīt pilsētas dzīvokļu pārvaldi. Kad kļūsti par vadītāju, tas neviļus ieliek kaut kādos rāmjos, jo nevari vairs būt tāds kā iepriekš. Tas arī man lika daudz ko dzīvē pārvērtēt un sasparoties, jo dažādi brīži dzīvē bijuši. Vadītājs biju gandrīz 20 gadu, tā ka dzīvokļu saimniecību labi pārzināju. Salīdzinot ar citām pašvaldībām, mums bija vieglāk, jo darbības jomas bija dalītas. Man bija vairāk darbs ar cilvēkiem, risinot dažādas nebūšanas. Kad sākās pārmaiņas ar privatizāciju, atteicos no tā visa. Vēlāk pārcēlos uz Madonas novada Aivieksti.
Mācās viens no otra
— Ar bērniem ir viegli strādāt?
— Tagad atkal ir jauna paaudze, un katra atšķiras. Tagadējā raksturīga ar to, ka man bieži viņiem jālūdz palīdzība vai padoms, nevis otrādi. Daudzās jomās viņi ir gudrāki par mani, piemēram, tehnoloģijās, lai gan savu vārdu, uzvārdu dažam ir grūtības salasāmi uzrakstīt. Tajā visā mums jāatrod risinājums, kā viens otru varam papildināt. Bērni tagad apgūst un uztver ļoti daudz, bet lielākais mīnuss — negrib un necenšas ilgi domāt. Stunda ir ilgākais, ko bērni spēj veltīt kādai nodarbei. Visu vajag ātri, bez lielas piepūles. Nevienu ar varu piespiest nevar, un to arī nedaru, tāpēc jāmeklē motivācija, lai turpinātu.
— Kāda tā ir?
— Viens no veidiem motivācijai ir krāt spēles punktus, sacenšoties citam ar citu. Tā ir arī, kad esi nospēlējis labāk kā iepriekšējās sacensībās. Ne visi var būt pirmie, bet pats sev var to latiņu pacelt. Uzvara ir arī tad, kad esi labāks, nekā bijis. Visiem vienmēr atgādinu, ka, sākot spēlēt, nekad uzreiz nebūsi pirmais. Jāstrādā, jo arī citi to dara, lai būtu augšgalā. Arī zaudēt ir jāiemācās. Prāta spēlēs jau ir pierādījies, ka visu nosaka cilvēks. Pat spēlējot ar datoru, kas ieprogrammēts precīziem gājieniem, nereti tehnika zaudē, jo neprot domāt un ātri reaģēt dažādās situācijās.
— Jauno dambretistu pulks Pļaviņās kupls?
— Paskatoties apmeklējumu lapas, saraksts ir diezgan garš — apmēram 90 skolēnu izrādījuši interese par dambreti. Esmu skolā divas reizes nedēļā pa četrām stundām. Katrs var nākt, kurā brīdī viņam ērtāk, un pieredzi gūstam galvenokārt spēlējot, jo vajag vairāk praksi, nevis tikai teoriju vien. Tāpēc nodarbības vairāk veltu spēlēšanai. Ir tādi, kuri nāk regulāri, citi retāk. Apmēram viena trešā daļa no visiem pulciņa dalībniekiem to spēlē regulāri, un no tiem apmēram desmitajai daļai ir dotības. Ir mums skolēni, kuriem ir labas izredzes jau augstākā līmenī. Esam bijuši sacensībās Jēkabpilī, Liepupē un tagad braucam arī uz Madonu. Ar šo novadu un tā šahistiem turpinu sadarbību, un joprojām notiek pamatīgas “cīņas”!
Jāprot zaudēt
— Šahs tā nesaistīja kā dambrete?
— Šahs ir kas cits, sarežģītāks, bet spēlēju arī to. Pļaviņu skolā ir šaha pulciņš, kas darbojas ar labiem panākumiem. Tā ka bērni var apgūt un izmēģināt abas prāta spēles. Ja ir interese, prasmes var attīstīt. Vajag tikai gribēt un darīt. Prieks, ja arī citi ģimenes locekļi mājās iesaistās un uzspēlē kopā ar bērniem. Tāds bija arī novada čempionāta mērķis, lai satiekas dažādas paaudzes. Tad arī rodas interese spēlēt biežāk. Dambreti Pļaviņās aktīvi nespēlēja, jo, iespējams, nebija, kas to virza. Šī spēle ir arī viens no lētākajiem sporta veidiem. Vajadzīgs spēles laukums, kāds ir arī no kartona, bet kauliņu vietā var izmantot pogas vai plastmasas korķus. Ja grib spēlēt, iespējas ir. Skolā gan ar mani “draudzējas” tikai šaha pulciņa vadītāja Anita, bet ierosinājums nolikt kādu dambretes komplektu skolotāju istabā ir labs.
— Pats bieži spēlējat dambreti?
— Jā, labprāt. Mums abiem ar sievu Teiku tas ir vaļasprieks, un viņa aktīvi piedalās sacensībās, gūstot panākumus. Arī šahā. Ir reizes, kad viņa mani pārspēj.
— Protat zaudēt?
— Tas man jāprot. Arī bērniem dažkārt veidoju situācijas, kad viņi uzvar, lai izjūt uzvaras garšu. Tas arī liek domāt.
— Dambrete ir jūsu vienīgā aizraušanās?
— Mēģināju makšķerēt, arī makšķeres man sadāvinātas, bet tas kaut kā neaizrāva. Kaķim kaut ko noķēru, bet nopietni tas nebija. Labprāt palīdzu sievai dārza darbos. Kādreiz skolas laikā saistīja zīmēšana un gleznošana, turklāt tīri labi padevās. Biju aizgājis līdzi draugam, kurš patiesi bija talantīgs, bet arī man izdevās. Ar saviem darbiem piedalījos pat konkursos, bet nu jau viss aizmirsies. Ar vaļaspriekiem tagad ir tā — varu rakt un varu arī nerakt.
— Kā esat iejuties Pļaviņās?
— Pēdējos gados Pļaviņas ir būtiski mainījušās, viss arvien vairāk sakārtots. Arī Aiviekstē, kur iepriekš dzīvojām, viss bija skaisti un jutāmies kā kūrortā, bet Pļaviņās savukārt ir lielākas iespējas darboties, kaut ko apmeklēt, sabiedrība ir aktīvāka. Tā viss veiksmīgi iznāca, ka lietas sakārtojās, un esam te. Arī skola netālu no dzīvesvietas. Dēls, kurš dzīvo Sanktpēterburgā, ciemojoties pie mums, atzina, ka Pļaviņas viņam patika. Mums arī. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1943. gadā Aizputē.
◆ Beidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu, strādājis celtniecībā, bet visilgāk dzīvokļu pārvaldē.
◆ Dambreti spēlē kopš skolas gadiem un savulaik ieguvis meistara kandidāta titulu šajā sporta veidā.
◆ Vadījis dambretes pulciņu bērniem Cēsīs, Jaunkalsnavā un tagad Pļaviņās.
◆ Labprāt dambreti spēlē arī brīvajos brīžos.
