Tad nu gan Tev šogad sliktas atmiņas no Lieldienām. Bet tā Tava Berta arī kā nepraktiska studente baro tevi ar vecām olām. Vai tad viņa nezina, ka mūsu sistēma jau nolietojusies un mums nepieciešama vislabākā pārtika? Mana Izabella atkal iekrīt otrā galējībā. Viņai vienmēr visu vajag jaunu un svaigu. Salasās visādas ziņas par pārtikas jaunumiem internetā un tad eksperimentē ar mani. Jau rakstīju, ka Lieldienās es šogad pārtiku no paipalu oliņām. Nekāda vaina. Viņa gan gribēja, lai es tās ēdu jēlas ar visām čaumalām, bet nepiekritu. Teicu, lai pati mēģina, ko viņa, protams, nedarīja. Šonedēļ es kā eksperimentālais trusītis ēdu batātes. Tu jau droši vien nezini, kas tās tādas? Tie ir saldie kartupeļi, pēc izskata kā kartupeļi vai bietes, bet pēc garšas — kaut kas starp burkānu un ķirbi. Pārsvarā batātes audzē Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā. Izabella teica, ka tās palīdz novērst priekšlaicīgu novecošanos un tajos esošais C vitamīns ir ļoti būtisks cīņā ar stresu. Nezinu, kā tur ar to novecošanos, bet man visi Izabellas izmēģinājumi gan vairāk uzdzen stresu. Baidos, ka, tos dzeltenos kartupeļus ēzdams, pats palikšu dzeltens kā ķīnietis. Un vispār nesaprotu, kāpēc tiem jātērē tik daudz naudas! Iedomājies — divi kartupeļi maksā nepilnus četrus eiro. Es tieši tādu garšas buķeti sajūtu no mūsu pašu apsalušiem kartupeļiem.
Labi, šoreiz beigšu, Izabella jau sauc ēst batātes laiviņas. Labi, ka tie nav kuģi. Visu labu!
Tavs draugs Indriķis
