Nez kur Tu atkal pazudis, laikam jau, gribēdams jaunekli tēlot, bez cepures skraidīji un būsi nogrābis kādu vīrusu. Es gan turos, negribas jau atzīt, bet laikam jau palīdz tie Izabellas novārījumi. Atzīšos, reizēm jau man bail tos dzert — Izabella, emocionāls sievišķis, bail, ka steigā kādreiz kādu indīgu dziru nesataisa.
Tu jau zini — man ar viņu nekad nav garlaicīgi. Tagad nabadzītei sirds pilna par nepilnīgo informāciju vietējā laikrakstā. Viņa avīzi lasa no beigām, un viena no mīļākajām lasāmvielām ir demogrāfiskā tabula. Iedomājies, šomēnes visos novados nosaukti reģistrētie mirušie, izņemot Aizkraukles novadu. Kā viņa pārdzīvoja! Bet zem tabulas skaidri un gaiši rakstīts — dati netiek sniegti, pamatojoties uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Bet, Georg! Ir nu gan baigais noslēpums — cilvēks aizgājis aizsaules dārzos. Nav gan nekur dzirdēts, ka no viņsaules kāds būtu atgriezies un protestētu pret nokļūšanu demogrāfiskajā tabulā. Es jau no tiem likumiem nekā nesaprotu, bet iznāk, ka to izlasījusi tikai viena amatpersona mūsu reģionā. Varbūt pat visā Latvijā, jo arī citu reģionu avīzēs aizsaulē aizgājušo publicēšana netiek uzskatīta par valsts noslēpumu. Nezinu, var jau būt, ka man putni galvā, bet es tomēr nespēju saprast, kāda motivācija ir šādai likuma interpretācijai? Varbūt Tu man vari izskaidrot! Var jau būt, ka tā ir maisu mīlestība. Mums ir čekas maisu noslēpumi, tagad būs arī noslēpumu maisi ar aizsaulē aizgājušo vārdiem.
Cerībā uz atbildi — Indriķis
