Man jau apnicis tradicionāli svinēt Lieldienas — gadu no gada viens un tas pats: krāso olas, pamatīgi pieēdies un pēc Lieldienām ripo kā ola ar pieciem virssvara kilogramiem. Minimālisms, ekonomiskums un oriģinalitāte — tie būs trīs mani svētku vaļi. Kāpēc man tērēt laiku un resursus olu krāsošanai? Šogad man galdā būs raibu raibās paipalu oliņas. Turklāt varēs ēst ar visām čaumalām. Indriķis jau uztraucas, ka ar 20 oliņām viņam vienam knapi pietikšot, kur nu vēl ciemiņiem! Bet nav taču jāpieēdas! Galvenais — jāizgaršo un jādomā gaišas domas. Šogad esmu iecerējusi arī citādus ēdienus. Angliski runājošās valstīs iecienītas esot Lieldienu krusta maizītes. Manuprāt, tās noderīgas arī Latvijā. Pēc seniem ticējumiem, tās pasargā kuģus jūras brauciena laikā. Bet es taču arī esmu kuģis, kurš visu mūžu peld pa dzīves jūru un reti piestāj kādā ostā. Lieldienu rītā celšos jau piecos un vārīšu gaļu, jo ticējums vēsta — lai kurmji zemes neizceltu, Lieldienās jāvāra gaļa un kauli un jāaprok dārzā visos četros stūros. Es vispār nesaprotu, kāpēc kurmji tā iecienījuši manu dārzu?! Rodas iespaids, ka te notiek kurmju vispasaules sacensības rakšanā. Taču galvenais — atcerēties ticējumu: kurš pirmās Lieldienas rītā pirmais iziet laukā, tam tai gadā laba laime. Es taču tādu būtu pelnījusi!
Izabella
