Latvijas distanču slēpotāju saime kļuvusi mazāka. Par savu aiziešanu no lielā sporta paziņojusi aizkraukliete Anda Muižniece. Lēmums nav bijis viegls, un kā gan citādāk — nav viegli atvadīties no tā, ko mīli un dari no sirds. Šis lēmums krasi mainīs jaunietes ikdienu, tomēr ikreiz, kad vienas durvis tiek aizvērtas, paveras jaunas.
Domas par to, ka no lielā sporta laiks atteikties, Andai piezagās aizvadītās sezonas izskaņā. Lēmums bija atkarīgs no iekļūšanas Latvijas olimpiskās delegācijas sastāvā. “Tagad ir mani distanču slēpotājas “brieduma gadi”, varētu turpināt, bet nospiež finansiālā situācija. Latvijā ar treniņiem un sacensībām iztiku nopelnīt nevar, paralēli nākas strādāt citā profesijā. Līdz ar to nespēju sevi simtprocentīgi veltīt sportam. Apvienot var visu, tomēr, ja nevaru sevi veltīt pilnībā slēpošanai, tad nesanāk ne šis, ne tas. Man svarīga ir pilnīga pašatdeve, tas ir viens no panākumu stūrakmeņiem,” teic Anda.
Kopš 5. februāra Anda ir fizioterapeite Aizkraukles medicīnas centrā. Viņa priecājas par iespēju realizēties profesijā, kas apgūta augstskolā.
Lai gan lielajam sportam pateiktas ardievas, tas nenozīmē, ka aizkraukliete neslēpos. Tieši pretēji, Anda apņēmusies slēpot, cik vien brīvais laiks atļaus, tikai tagad viņa to darīs kā vienkārša ziemas prieku baudītāja.
Sportistes karjerā Anda daudzas reizes kāpusi uz goda pjedestāla, guvusi kā pozitīvus, tā ne tik patīkamus iespaidus. “Atceros to reizi, kad treneris pēc kārtējā treniņa man teica: “Nu jau tu izskaties pēc slēpotājas!” Priecājos, jo zināju, ka mans tehniskais izpildījums kļuvis labs. Spilgtā atmiņā palikusi tā pacilātā sajūta, kad izpildīju normatīvu 2017. gada pasaules čempionātam, lai varētu startēt jebkurā individuālajā distancē. Gandarījums bija liels, jo 2015. gada pasaules čempionātā tikai kvalifikācijas sacensībās nopelnīju iespēju startēt tālāk. Ar katrām sacensībām manāmi progresēju. Pasaules čempionāts notiek reizi divos gados. Lielais sports man ir daudz ko iemācījis, nav svarīgi, cik grūts bijis treniņš vai kurā vietā esmu finišējusi sacensībās, man vienmēr atrodas spēks un vēlme pasmaidīt. Lūk, cik ļoti mīlu slēpošanu!” teic jauniete.
Lai gan sports mēdz būt nežēlīgs, Anda jaunajiem slēpotājiem vēl izbaudīt ceļu uz izvirzīto mērķi, kā arī piekodina neaizmirst klasisko soli — tas ir pirmais, ar ko sākt. ◆
Andas Muižnieces atvadas no lielā sporta sociālajos tīklos
Mans mērķis un sapnis bija piedalīties olimpiskajās spēlēs, iekļūt Latvijas olimpiskajā komandā un pārstāvēt Latviju visnozīmīgākajās sacensībās pasaulē. Šogad tas neizdevās, gatavojoties Soču olimpiādei, biju krietni tālāk no kvalificēšanās kā tagad. Izbaudīju divus olimpiskos ciklus, astoņus gadus. Guvu lielisku pieredzi, A. Tripāns ir teicis: “Sports daudz dod, bet daudz arī paņem.” Man patika mans ceļš uz mērķi, tikai diemžēl to nesasniedzu. M. Dukurs ir teicis: “Tāds tas sports ir, brīžiem ļoti nežēlīgs.” Man bijuši skaisti kāpumi un sāpīgi kritumi, lielākoties atcerēšos šo ceļu ar pozitīvām emocijām, jo tās paliek atmiņā visspilgtāk, bet neslēpšu, ka saņemtas arī negatīvās emocijas. Liekas, ka šajos astoņos gados ir iziets cauri visam.
Startējot 2017./2018. gada Latvijas čempionāta otrajā posmā “Mailēs”, savā apziņā noslēdzu sportistes karjeru. Paldies par iespēju beigt savas sportistes gaitas otrajās mājās “Mailēs”! Ir grūti teikt “atā”, bet tas ir jādara!
Paldies maniem treneriem — īpaši Arvīdam Pīpkalējam un Jēkabam Nākumam, sporta klubam “Vietalva”, manai mammai, maniem atbalstītājiem un draugiem, kuri bija par un ar mani! Vēlu veiksmi distanču slēpošanā, tagad tālāk bez mums!