“Bez liekas pompozitātes, tā, lai katram viesim varu veltīt uzmanību un aprunāties,” tā par savas 28. dzimšanas dienas svinībām saka aizkrauklietis Artūrs Reidzāns. Jaunietim tiešām nav laika lielām svinībām, jo šogad apņēmies daudz ko paveikt. Piemēram, uzvarēt derībās, kuru mērķis ir motivēt sevi, lai noskrietu 2018 kilometrus.
Mammas panākumu iedvesmots
Artūrs ir jaunākais trīs bērnu ģimenē. Bērnība un skolas gadi aizvadīti Skrīveros. Liela nozīme personības izveidē un vaļasprieku izvēlē bijusi vecākiem, kuri jaunietim bijuši piemērs turpmākajā dzīvē. Mamma jaunībā nodarbojās ar distanču slēpošanu. Tieši mammas medaļu kolekcijas mirdzums iedvesmoja un motivēja dēlu. Tas neattiecas tikai uz sportu, jaunietis arī personīgajā dzīvē rīkojas pēc principa — nosaki mērķi un dari visu, lai tas piepildītos. Artūrs gan priekšroku devis komandu sporta veidiem, tomēr slēpošana ģimenē joprojām ir cieņā. Abi ar mammu labprāt dodas uz kalnu slēpot, no kalna laisties lejā mammai tagad ir vieglāk nekā pūlēties distancē un darīt to kopā ar dēlu — jautrāk. No tēva jaunietis mantojis darba tikumu un disciplīnu. Artūrs vecākiem bija liels palīgs, bez ierunām palīdzēja saimniecības darbos.
Būdams pastarītis, Artūrs neizspruka no vecāko māsu dominances. “Neviens mani neapvainoja, pārākumu māsas izrādīja, liekot viņu vietā veikt dažādus darbus. Vecāki pret mums izturējās vienlīdz labi, kā jaunākais nejutos apdalīts. Augot ar māsām, ātri apzinājos savu lomu — esmu vīrietis un aizstāvis. Ja rodas kādas domstarpības, esmu pirmais, kas mēģinās tās atrisināt,” teic jubilārs.
Atgriežas, lai paliktu
Pēc Skrīveru vidusskolas absolvēšanas jaunietis Rīgas Tehniskajā koledžā apguva autoapkopes speciālista arodu. Pusgadu nostrādāja servisā un devās peļņā uz Angliju. “Sapratu, ka Latvijā nespēšu realizēt sapņus tik ātri, kā vēlētos. Anglijā nodzīvoju pusotru gadu, tad atgriezos dzimtenē. Kādu laiku strādāju vietējā uzņēmumā, uzņēmos vairāk darba nekā citi, taču mana centība algas lapiņā neatainojās. Pēc C kategorijas autovadītāja apliecības iegūšanas gadu strādāju Norvēģijā, pēc tam atgriezos Latvijā, lai paliktu,” stāsta Artūrs. Bērnībā jubilārs sapņoja kļūt par zemessargu, līdzināties tēvam, kurš bija karavīrs. Smagā tehnika, formastērps un atbildīgais pienākums, ar ko ikdienā saskārās tēvs, dēlu vilināja. Sapni daļēji izdevies īstenot — iestājies un pāris gadu darbojies Zemessardzē, taču tad uzzinājis par vakanci Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Joma saistoša, mācījās un nu jau trešo gadu strādā Aizkraukles daļā par ugunsdzēsēju glābēju-autovadītāju. “Darbs nav no vieglajiem. Pirms rīkoties, jāapdomā un jānovērtē situācija. Dodoties izsaukumā, nepieciešama psiholoģiska noturība, glābējs nevar vienlaikus veikt savu darbu un just līdzi. Vispirms jākoncentrējas uz cietušā glābšanu, emocijas “jāatslēdz”. Neraugoties uz grūtībām, darbs man patīk. Kolēģi ir lieliski, jūtos, ka esmu savā vietā. Arī personiskajā dzīvē esmu izpalīdzīgs. Mazāk domāju par sevi, vairāk cenšos darīt tā, lai citiem labi,” pārdomās dalās jaunietis. Paralēli glābēja darbam aizkrauklietis ir pārdevējs konsultants auto rezerves daļu veikalā “Quattro”.
Balvas nebūs
Skrīveros neviens nav izsprucis no handbola bumbas. Arī Artūrs spēlēja rokasbumbu līdz brīdim, kad ceļgaliem sāka plaisāt skriemeļi. Handbolam nācās teikt ardievas, taču pēc veselības atgūšanas mēģināja spēkus citos sporta veidos. Basketbols īsti nesaistīja, tad futbols, kas Artūram patika. Tolaik Skrīveru komandā spēlēja vecāki puiši, jaunpienācēju — “mazo” Artūru — iestūma “kastē”. Jubilāram vārtu sargāšana padevās, tā viņš tur “iestrēga” līdz pat šai dienai. Nesen pievērsies arī florbolam. “Reakcija man ir laba, futbola pieredze sniedz pamatu, kas noder dažādos laukumos, kā arī citās dzīves jomās,” teic jubilārs.
Aizvadītajā vasarā jaunietis iemēģināja spēkus riteņbraukšanā. Intereses pēc piedalījās sacensībās, pēc kurām saprata, ka šis sporta veids nav domāts viņam. “Sākumā turējos līdzi līderiem, man bija jābrauc divi apļi, pārējiem trīs. Otro apli nobraucu tempā “lēnāk vairs nevarēja”. Riteņbraukšanā vajadzīga liela izturība, kustēties vajag, tādēļ pārgāju uz skriešanu. Mana ķermeņa uzbūve ir vairāk piemērota īsajām distancēm, taču vēlos pilnveidot sevi, uztrenēt izturību, tādēļ izvēlos garākus gabalus. Sāku ar konkrētu mērķi, nu skriešana iepatikusies un kļuvusi par patīkamu laika pavadīšanu.”
Aizkrauklieši šogad bieži manīs skrejošo Artūru, jo jaunietis noslēdzis visai izaicinošas derības. “Ar brālēnu saderējām, ka es šogad noskriešu 2018 kilometru, savukārt viņam kā velobraucējam jāveic divreiz garāks ceļš. Balvas nebūs — derības beealstās uz godaprātu, tas būs lielisks stimuls visu gadu,” apņēmības pilns ir jaunietis.
Strādājot divos darbos, nogurums ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Tieši skriešana palīdz Artūram uzlādēties, atgūt spēkus un disciplinēt sevi. Tā ir arī lieliska meditācija, kuras laikā tiek izvēdināta galva un pārdomāti būtiskākie jautājumi.
Neveselīgi, bet gardi
Vaļasprieku Artūram netrūkst. Allaž aktīvais un atsaucīgais jaunietis nelaiž garām nevienu sporta pasākumu, labprāt iesaistās dažādās avantūrās. Tomēr sirdij tuvākas ir tās nodarbes, kuras neietver lielas cilvēku masas. “Man patīk miers un klusums. Nebaidos palikt viens ar savām domām. Ar prieku izbaudu mierīgu vakaru mājās, nedēļas nogalēs priekšroku dodu makšķerēšanai,” par aizraušanos stāsta Artūrs.
Makšķerēšanas pamatus mazotnē ielika tēvs. Nodarbe tā aizrāvusi jaunieti, ka zivis tiek ķertas visu gadu. Pērn atklājis zemūdens makšķerēšanu. “Tā ir pilnīgi cita pasaule! Tas, ko var ieraudzīt zem ūdens, nav aprakstāms, apbrīnojami!” jūsmo Artūrs. Jubilārs par savu lielāko lomu uzskata 4,8 kg smago karpu, pieckilogramīgās līdakas par iespaidīgām jaunietis neuzskata. Brangā zivtele tika noķerta netipiskā veidā — karpa barojās piekrastes zālājā, kad Artūrs viņu pamanīja. Sekojot zāles kustībai, jaunietis iemeta makšķeri un ilgi gaidīt nenācās — pieķērās!
Artūrs lepojas arī ar savām kulinārajām dotībām, pats smej, ka ir liels meistars, lai pagatavotu jebko, ko sirds kāro. Ēdienu gatavot iemācījās skolas laikā — pārnākot mājās, neviena nebija, taču vēders prasīja savu tiesu. Slavēta tiek Artūra frikadeļu zupa, tikmēr viņš pats lepojas ar krāsnī ceptu zivi alus mērcē. “Pievienoju sāli, piparus un zaļumus, beigās zivi pārkaisu ar sieru. Nav diez ko veselīgi, taču ļoti gardi!” par savu firmas ēdienu teic jubilārs.
Jaunietis 28. dzimšanas dienu sagaidīs tāpat kā visas līdzšinējās — mierīgi, tuvāko draugu un radu lokā. Artūrs svētkos neko īpašu negaida, visu, kas nepieciešams vai ko sirds kāro, jaunietis cenšas sagādāt pats. Tomēr, ja viesi vaicā, ko dāvināt, Artūrs ir pieticīgs. Viņš izvērtē dāvinātāja iespējas un iesaka ko praktisku, kas tiešām sadzīvē noderēs.
Skatoties nākotnē, Artūrs jau sapņo par savu ģimeni un māju. “Ilgi nespēšu dzīvot dzīvoklī, neesmu radis zināt, ko dara kaimiņi,” smej jubilārs. “Esmu audzis privātmājā, man patīk klusums un dabas mierinošā klātbūtne. Kopš bērnības sapņoju par savu māju līdzās ezeram, lai zivis var copēt katru brīvu brīdi.” ◆
