Turpinām pagājušajā mēnesī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā” (laikraksta “Staburags” 30. janvāra numurā). Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace stāsta par šomēnes svarīgāko viņu lauku sētā.
Pieprasījums aug
Mūsu dzīvē pēdējā laikā visas runas un darbi ir par un ap vistām. Šomēnes olas uz Rīgas pusi vedām divas reizes. Prieks, ka ar katru reizi pieaug mūsu produkcijas cienītāju loks. Vienā ziņā latvietim ir laba daba — ja viņam kaut kas garšo un patīk, viņš pastāsta citiem. Un tā no mutes mutē izplatās reklāma arī par mūsu produkciju, zvana mums draugu draugi, lai viņiem arī atved olas. Diemžēl visus pasūtījumus pagaidām nevaram izpildīt, jo vairākkārt biju “aizskrējusi” arī uz Krustpili, kur olas gaida vecās kundes. Vienā veduma reizē uz Rīgu pārdevām vairāk nekā pussimt kastīšu ar olām.
Pirks hibrīdvistas
Pagaidām mūsu kūtī ir nepilns simts vistu, bet, tā kā mūsu olu bizness “rullē”, to skaitu gribam palielināt līdz 350. Šo ‘‘maģisko’’ skaitli esam izvēlējušies tāpēc, ka, audzējot mazāk par 351 vistu, Ministru kabineta noteikumi ir vieglāk izpildāmi. Taču viena lieta ir gribēt, otra — to realizēt. Ir tik daudz priekšdarbu, ka nevaram ar visiem tikt galā. Patiesībā jau varam, tikai visu gribētu ātrāk. Taču šis tas jau paveikts. Piemēram, esam atraduši vienu hibrīdvistu audzētavu Lietuvā, no kurienes esam iecerējuši iegādāties jaunās iemītnieces. Gribējām atrast kādu Latvijas vistiņu audzētāju, taču Latvijas putnkopji vairāk koncentrējas uz šķirņu vistu audzēšanu. Lai gan mums patīk, kad pa ganībām skraida dažnedažādas vistiņas ar smieklīgiem cekuliem, kuras dēj lillā un zaļas olas, ekonomiski to nespējam atļauties, jo gadā tās izdēj pat uz pusi mazāk olu nekā tās vistas, kas selekcionētas tieši olu dēšanai. Paši sev audzējam ‘‘La bresse’’ šķirnes vistas, kuru cālīšus šobrīd arī inkubējam savā inkubatorā. Šo šķirni mēs izvēlējāmies tāpēc, ka vistas ir labas dējējas un gaiļi dod salīdzinoši daudz gaļas. Franču pavāri to ļoti iecienījuši, jo gaļa ir sulīga un garšīga.
Top dējējkastītes
Katra diena aizrit, gatavojoties jauno vistiņu sagaidīšanai. Februāra sākumā Tomass ar Ivaru ņēmās ar jauno “roll out” dējējkastīšu gatavošanu. Šo izgudrojumu atradām internetā un izvēlējāmies tā praktisko īpašību dēļ — kad vista olu izdējusi, tā aizripo prom un vistas to nevar saknābāt vai sasmērēt. Arī paklājiņi, uz kuriem tiek dētas olas, ir viegli izņemami un iztīrāmi, kas mums palīdzēs nodrošināt augstu tīrības līmeni. Kad jaunās iemītnieces atvedīsim uz šejieni, viņām būs apmēram četri mēneši, tāpēc vistu māju sadalījām divās daļās, lai vecākās vistas nenoknābā jaunās. Līdz nebijām paši audzējuši vistas, nezinājām, ka viņas var būt tik ļaunas. Vistām ir sava hierarhija, katra cīnās par savu vietu ganāmpulkā. Lai gan jaunās vistas olas nedēs līdz 5—6 mēnešu vecumam, tāpēc gribam tās pieradināt pie jaunajiem dzīves apstākļiem, lai tad, kad tās ir gatavas dēt, zina, ka olas ir jādēj kastītēs, nevis uz zemes.
Krātiņus gatavo paši
Tagad lielāko daļu sava laika pavadām, uzlabojot infrastruktūru jauno vistiņu sagaidīšanai, tajā skaitā izgatavojot kastes, kurās pārvest vistas no Lietuvas līdz mūsu fermai. Sākumā domājām tās nopirkt, izskatījām daudzus piedāvājumus, taču neatradām neko piemērotu. Pirmkārt, tie ir ļoti dārgi, tāpēc Tomass ar Ivaru nolēma tos gatavot paši, jo tie jau būs vajadzīgi arī citus gadus. Nopirka stiepļu žogu, dabūja kokmateriālus, un katru vakaru tagad abi strādā pagrabā. Turklāt šis variants iznāks krietni lētāk.
Gaida cālīšus
Liels notikums mums bija aizvadītajā piektdienā — inkubatorā ieliku 48 olas. Pagājšgad to darījām pirmo reizi, un tas mums ļoti iepatikās. Doma, ka brokastīm paredzētās olas trīs nedēļu laikā var pārvērsties mazos, pūkainos cālīšos, mani ļoti sajūsmina. Tā kā nezinājām, cik ļoti mums patiks olu inkubēšana, nopirkām visparastāko inkubatoru, taču esam ar to ļoti apmierināti. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, inkubatoru elektrības patēriņš ir neliels. Kā rakstīts dažos izziņas avotos, viss inkubācijas cikls 48 un 96 olu inkubatorā izmaksā aptuveni piecus eiro.
Olas tagad ir tādā kā šūpulītī. Tas palīdz nodrošināt pašus galvenos priekšnoteikumus, lai izšķiltos cālīši: tīrību, temperatūru un mitrumu. Protams, liela nozīme ir olu izcelsmei, un tur nu bez veselīga gaiļa līdzdalības neiztikt. Ir divi veidi, kā tikt pie inkubācijas olām: vai nu tās jānopērk no uzticamas saimniecības, vai jāsakrāj pašiem no savu putnu izdētām. Mēs izvēlējāmies otro, jo vēlamies tikt pie nākamās ‘‘La bresse’’ paaudzes un ar to dalīties arī ar citiem vistu audzētājiem.
Grēkāzis kūtī — auns
Mūsu kūtī jau nav tikai vistas. Ir arī kazas un aitas. Vairākas no viņām šķiet krietni piebriedušas. Lai gan man nav lielas pieredzes šo dzīvnieku audzēšanā, gribas ticēt, ka viņas pavasarī “atnesīs” jēriņus un kazlēniņus. Ir arī mums viens grēkāzis — auns. Kā jau stiprs, neatkarīgs vīrietis viņš mēģināja mums pierādīt, ka viņš tagad ir fermā galvenais, stumdot un grūstot citus dzīvniekus, dažreiz pat skrienot virsū mums pašiem. Šobrīd esam viņu nošķīruši no visiem pārējiem un ielikuši atsevišķā aplokā, kur viņš ir atstāts viens pats, lai pārdomātu savu neganto uzvedību. Jācer, ka uzvedība uzlabosies un viņš atkal varēs pievienoties pārējiem.
***
Nākamnedēļ mums pieteicās ciemiņi no žurnāla “Latvijas Lopkopis.” Viņi esot mūs atraduši ‘‘Facebook’’ un arī vēlas saviem lasītājiem izstāstīt mūsu stāstu. Kā mums ar viņiem gāja, pastāstīsim nākamreiz. ◆
