Pazīstu ne mazums cilvēku, kuri, lai pasargātu sevi no negatīvas informācijas, pārstājuši sekot tam, kas notiek politikā un arī saimnieciskajā dzīvē, jo uzskata, ka tāpat neko nespēj ietekmēt. Es tomēr cenšos interesēties gan par notiekošo Latvijā, gan pasaulē, jo šie procesi lielākā vai mazākā mērā ietekmē dzīvi visiem. Tostarp pēdējie notikumi Latvijas finanšu sektorā. Informācijas iegūšanai izmantoju vien atzītus ziņu avotus. Vismaz interneta vidē pēdējos gados ieviesies daudz vietņu, kas sevi pozicionē kā ziņu portāli, bet to vēstījums ļoti bieži ir līmenī “viena tante teica” vai pat klaja dezinformācija. Mani novērojumi sociālajos tīklos liek domāt, ka daudziem ļaudīm pietrūkst spējas analizēt, šķirot informāciju un viņi bez izvērtēšanas gatavi pieņemt jebko, kas parādās pārblīvētajā informatīvajā telpā. Ar šādu publiku diemžēl ir viegli manipulēt.
Manas subjektīvās pārdomas Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča lietā ir līdzīgas publicētajam viedoklim portālā www.cehs.lv. Daudzi redzējuši vienu otru Holivudas grāvēju par tēmu, kā lielvaru mašinērija tādu vai citādu mērķu dēļ spēj indivīdam “pārbraukt ar kāpurķēžu traktoru”. Ja ar bezierunu nosacījumiem sliektos ticēt labajam Rimšēvičam, tad jātic, ka viņš varētu būt kristāltīrs upurjērs, kuru izmanto lielākas varas. Taču publiskotās faktu druskas un tēmu pārzinošo viedokļu šķipsnas, kā arī daudzie iepriekšējie signāli par to, kā Latvijā visaugtākajos līmeņos kārto lietas, drīzāk vedina neticēt labajam Rimšēvičam.
Rimšēviča lieta ir nopietna. Ja “sasmērējas” ceļu policists vai ierindas ierēdnis, to sabiedrībai vieglāk pieņemt, nekā ja tādā šmucē ieķēpājas augstākā līmeņa, turklāt no mūsu nodokļiem ļoti labi apmaksāta amatpersona. Tieši Latvijas Bankas vadītājs ir tas, kurš lielā mērā nosaka valsts attīstības virzienus finanšu jomā, viens no tiem, no kura atkarīgs, vai mums visas lietas virzīsies uz augšu.
Priecāšos, protams, ja apsūdzības neapstiprināsies, bet tādā gadījumā būs jāšaubās par mūsu valsts drošības iestāžu kompetenci. Tas nozīmēs, ka cilvēku “var norakt”, balstoties uz baumām un nepārbaudītiem faktiem. Nesaprotu gan, kāpēc Latvijā spēkā ir tādi likumi, kas neļauj noņemt no augstiem amatiem personas, kam izvirzītas smagas apsūdzības. Kaut uz laiku, kamēr notiek izmeklēšana. No “apakšas” raugoties, tas izskatās pēc apzināti radītas sistēmas, lai “augšējie”, kuri paši šos likumus pieņem, sevi varētu aizsargāt labāk nekā tie, kas apakšā. Un tas pat šķiet bēdīgāk nekā tas, vai Rimšēvičs ir labais vai tomēr nē. Tomēr Rimšēviča gadījumu nevajadzētu uztvert arī pārāk dramatiski. Visā pasaulē notiek skandāli, kuros iesaistītas augstas amatpersonas, un Latvija šajā ziņā nav unikāla. No otras puses — ja Rimšēvičs izrādīsies vainīgs, šaubos, vai viņš ir viens. Visticamāk, tad atkal ir kāda shēmotāju grupa un jautājums, cik tā liela un kuri no pašas augšas vēl iesaistīti. Vai visu šo jezgu maz pienācīgi izmeklēs? Bija taču arī oligarhu lieta, kas sacēla lielu ažiotāžu ar plašu izmeklēšanu, bet ne ar ko tas nebeidzās. Sabiedrībai tā arī netapa skaidrs, vai oligarhu lietas personāži ir vainīgi, vai tas viss bija blefs. Baidos, ka arī Rimšēviča gadījumā tas varētu atkārtoties. Tas atkal ļaus domāt par apzināti radītu sistēmu, lai “augšējie” varētu muļķot tautu un pasargāt sevi jebkādā gadījumā. Un tas būtu daudz skumjāk nekā kāda, vai par kādu vairāku augstu ierēdņu “sasmērēšanos”.
Banku joma ir specifiska, un, neesot spēcīgam šajā sektorā, grūti pateikt, cik mūsu Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) spējīga to uzraudzīt. No malas dažbrīd izskatās, ka vienkārši tiek izpildītas Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas pavēles. Iespējams, mūsējiem nav tādu resursu un attiecīgi iespēju kā Amerikas vai Eiropas Savienības pārraugošajām institūcijām izzināt, izsekot un izkontrolēt dažādus banku pārkāpumus. FKTK atzīst, ka tā zināja par “ABLV Bank”, kā tagad tiek teikts, apšaubāmo biznesu. Ir bijuši arī ievērojami naudas sodi šai bankai kā no ārvalstu finanšu uzraudzības institūcijām, tā no FKTK, taču “ABLV Bank” vadība turpināja ienesīgo, bet riskanto biznesu un nu saņēma pērienu. Neredz bijušos “Parex bankas” īpašniekus staigājam ar ubaga tarbu plecos, un tādus neredzēsim arī “ABLV Bank” saimniekus, bet, lai arī sekas šoreiz, šķiet, būs jūtami mazākas, cietīs arī Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi. Lūk, par to, manuprāt, FKTK tomēr ir atbildīga.
No austrumu puses nereti jādzird, ka Latvijas valsts esot pārpratums. Diemžēl bieži arī dzirdu, ka Latviju noniecinām paši. Vienmēr esmu uzsvēris, ka ne Latvijas valsts ir slikta, bet cilvēki, kuriem tauta uzticējusi un kuri uzņēmušies to pārvaldīt, bieži vien rīkojas vai nu nemākulīgi, vai savtīgi savās un vēl kādās interesēs. Latvijas valsts — tie esam mēs visi. Vēsturiskie apstākļi un pašu centieni ir vainagojušies ar to, ka viena gadsimta laikā divreiz tik skaitliski mazai tautai kā latviešiem ir dotas pašnoteikšanās iespējas. Un visa pasaule to ir atzinusi. Tas ir nenovērtējams dārgums, ko nedrīkstam pazaudēt un ko, manuprāt, daudzi latvieši un citu tautu Latvijas valstspiederīgie īsti neapzinās.
Dienvidkorejā noslēgušās ziemas olimpiskās spēles, un varam priecāties par izcīnīto bronzas medaļu bobslejā. Olimpiāde ir viens no brīžiem, kad biežāk pievēršos televīzijai. Protams, vairāk interesē mūsu sportistu starti, īpaši sporta veidos, kur Latvija tradicionāli var pretendēt uz medaļām. Pēc manām domām, tas gan nav būtiskākais ieguvums. Var jau spriest tā, ka vieta krietni zem pirmā desmitnieka nav nekas īpašs. Tomēr jāpavērtē, cik pasaulē ir, piemēram, slēpotāju. Tūkstošiem, bet olimpiādē ir paši labākie, un tas, ka latvietis ir viens no viņiem, jau ir sasniegums. Citādāk ir ar bobsleju, kas ir dārgāks sporta veids, līdz ar to mazāk dalībnieku, tāpēc no savas sporta elites sagaidām vairāk. Arī no Rastorgujeva biatlonā gaidām, kad viņš beidzos saņemsies, sašaus precīzi un iegūs medaļu. Tomēr jāapzinās, kāds ir mūsu sportistu nodrošinājums, salīdzinot ar sporta lielvalstīm.
Visiem ar mazu humora piedevu saku, ka Pļaviņas ir Latvijas centrs. Aizbraukt uz teātri vai koncertu Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Cēsīs vai Valmierā ir vienādi ērti. Pļaviņu novadā ir lieliskas iespējas aktīvi atpūsties ziemā, jo te ir gan kalnu, gan distanču slēpošanas iespējas. Te ir arī ezeri un Daugava, lai gan upe mani dara nemierīgu katru pavasari, jo dzīvoju applūstošajā zonā. Skumji, ka no gada uz gadu valsts līmenī šis jautājums netiek risināts pēc būtības. Pašvaldība jau pēc tam var no valsts dabūt kādu naudu seku novēršanai, bet ko darīt privātajiem? Pēc pēdējiem plūdiem 2013. gadā dalīja 600 eiro kompensāciju vienai mājai. Ko ar to iesākt, ja esi applūdis līdz logiem! Tā ka pavasaris man atkal būs nemiera pilns. Pagaidām baudām ziemu, jo ir aukstums.
