Šonedēļ 65. dzimšanas dienu svin aizkraukliete Inta Grase. Jau piekto gadu jubilāre strādā par medicīnas māsu Aizkraukles pagasta sākumskolā un atzīst, ka darbs ar bērniem neļauj novecot — vienmēr jābūt kustībā, bērni arī uzmundrina. Svinot dzimšanas dienu Latvijas simtgadē, jubilāre teic, ka visiem kopā vajadzētu vairāk smaidīt un rast prieku ikdienā.
Bērnībā lutināta un lolota
Jēkabpils rajona Zasas pagasts ir jubilāres dzimtā puse, tur aizvadīta bērnība, skolas gaitas un jaunība. Tā kā ģimenē bijusi vienīgais bērns, tika lutināta un lolota, neatceras, ka trūktu kaut kā, lai cik arī grūti laiki bijuši. Bērnībā Inta sapņoja kļūt par veterinārārsti, no mazām dienām patikuši dzīvnieki, mājās vienmēr bijuši kaķi un suņi. Pēc vidusskolas absolvēšanas tomēr nolēma mācības turpināt Cēsu medicīnas skolā. “Vēlējos kļūt par feldšeri, bet tajā gadā skolā vairs šo iespēju nepiedāvāja, tāpēc mācījos par plaša profila medicīnas māsu. Pēc Cēsu medicīnas skolas beigšanas mācības gribēju turpināt Rīgas Medicīnas institūtā, tolaik bija nosacījums, ka tiem, kuriem ir labas sekmes, iestājoties jākārto tikai viens eksāmens — bioloģijā. Man liecībā ķīmijā bija trijnieks, un skolotāja savu principu dēļ neielika man to četrinieku, sakot, ka mans trijnieks esot ar trim lieliem plusiem! Ko man tie trīs lielie plusi deva? Tā arī tolaik nesaņēmos un neaizgāju iestāties, kas to zina, varbūt būtu arī veicies un iestātos,” domā Intas kundze.
Ceļš atved uz Aizkraukli
Pirmā darbavieta bija Mēmeles pansionātā, uz kurieni jaunieti nosūtīja pēc Cēsu medicīnas skolas beigšanas nostrādāt obligāto gadu. Pirmā darba pieredze bija ļoti smaga, darbs Mēmelē bija grūts, Intas kundze lējusi gaužas asaras, šaubījusies, vai izvēlējusies īsto ceļu. “Pēc Mēmeles pansionātā nostrādātā gada ceļi tālāk atveda uz Aizkraukli, te nodibināju ģimeni, un ar pilsētu saistās arī viss mans darba mūžs. Ilgākais laiks nostrādāts Aizkraukles slimnīcas ginekoloģijas nodaļā, esmu strādājusi arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta uzņemšanā. Ne tikai manā, bet — domāju, ka arī kolēģu dzīvē lūzuma punkts bija ginekoloģijas un dzemdību nodaļas likvidēšana Aizkraukles slimnīcā. Tikko bijām kārtīgi iestrādājušies jaunajās, izremontētajās telpās, likās, ka tikai tagad viss sākas, bet nodaļas likvidēja un daudzi mediķi palika bez darba. Man savā ziņā ir paveicies, jo sāku strādāt zobārstniecības praksē, visu laiku biju cilvēkos, un arī pašreizējais darbs mani atrada,” stāsta jubilāre.
Māsiņ, cik tu šodien esi skaista!
Darbs skolā Intas kundzei ir pavisam citā jomā, nekā pieredzēts garajos darba gados slimnīcā. Skolā viens no atbildīgākajiem medicīnas māsas pienākumiem ir ēdienkartes izstrādāšana, kaloriju aprēķināšana, arvien jādomā par ēdienu dažādību un veselīgu dzīvesveidu. “Nekad agrāk nebiju strādājusi šādā kolektīvā, taču man ļoti patīk. Esmu iejutusies, atskārtu, ka uz skolu braucu kā pie savējiem, nevis kā uz darbu. Strādājot ar bērniem, tas ir labs stimuls vienmēr būt jaunam, lai arī cik gadu būtu, lai cik varbūt kādu dienu grūti klājies. Ir bērni, kuri nekautrējoties pasaka: “Māsiņ, cik tu šodien skaista! Māsiņ, tev jauna frizūra! Māsiņ, tev tiks skaists džemperis, velc to halātu nost!” Bet es saku: tā ir mana darba forma, nevaru. Vai arī saņemu aizrādījumu: māsiņ, kāpēc tu matus neesi nokrāsojusi? Kopā ar bērniem nemaz nedrīkstam novecot, bērniem patīk, ka viņiem līdzās ir jauni cilvēki vai vismaz ar jaunu domāšanu. Mums jātiek līdzi bērniem, citādi viņiem ar mums vairs nebūs interesanti,” domā aizkraukliete.
Svētkus svin ģimenes lokā
Izaudzināt trīs bērni: divas meitas un dēls, ir četri mazbērni. “Brīvo laiku pilnībā esmu veltījusi mazbērniem, tagad jau palicis tikai viens auklējamais, pārējie jau skolas vecumā. Lielākais gandarījums ir vasarās kopā pavadītais laiks ar bērniem un mazbērniem vasarnīcā. Neaizraujamies ar lielām plantācijām, bet ir zaļā zona, savas zemenes un puķes, patīk darboties kopā ar meitām. Lielākais prieks ir tas, ka visi veseli, ka zinu, ka maniem bērniem un mazbērniem viss ir kārtībā, tas ir pats galvenais, tas arī manī iedveš spēku strādāt. Sazvanāmies katru dienu, zinu, kas notiek, kā visiem klājas,” stāsta jubilāre.
Svētkus ģimene svin klusi, tuvinieku lokā, Intas kundzei ļoti svarīgi, ka svētkos visi pulcējas uz viņas gatavotām vakariņām: “Mana mamma bija liela saimniece, klāja galdus daudzos godos, šo to no viņas esmu iemācījusies. Tad, kad mammīte bija dzīva, varēju apgūt daudz vairāk, prasīt padomu, bet tolaik jau likās, ka visi dzīvosim mūžīgi. Man ļoti svarīgi ir izdarīt pašai, lai bērni un mazbērni jūt, ka tieši viņiem esmu gatavojusi, tieši viņus esmu gaidījusi, un tā varu parādīt savu mīlestību. Mūsdienās jau vieglāk ir aiziet un nopirkt visu gatavu, bet tas nav domāts man. Negatavoju nekādus sarežģītus ēdienus, galdā ceļu tradicionālos latviešu ēdienus, arī pašas cepta svētku kūka ir vienmēr.” ◆
