Secietis Ingars Sarmis Stuglis bumbu sāka dzenāt jau agrā mazotnē. Tagad viņš, futbolu spēlēdams, pelna naudu, un nupat sācis piepildīties viņa bērnības sapnis — spēlēt Latvijas izlasē. Ingaram piemīt savs stils ne tikai laukumā, bet arī dzīvē, un viņš atzīst: “Starp dzīvi un futbolu ir liela atšķirība, un laukumā esmu citāds. Varbūt tāpēc, ka spēlēju no sirds.”
Mērķis, ne sapnis
— Kad pirms 12 gadiem par tevi rakstīja “Staburags”, ievads bija šāds: desmitgadīgais Ingars sapņo spēlēt Latvijas izlasē. Tātad tavs sapnis piepildījies?
— Kad biju mazs, tas patiešām bija mans sapnis, jo tajā laikā Latvijā futbols bija populārs. Taču, kļūstot par profesionālu futbolistu, tas kļuva par mērķi, kas vienkārši jāsasniedz, lai spertu nākamo soli karjerā. Līdz šim spēlēju dažādu vecumu jauniešu izlasēs, pēdējos trīs gadus — U21 izlasē. Tajā šogad esmu pēdējo gadu, un reizē mani izsauca arī uz Latvijas izlases pārbaudes spēlēm. Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs man deva šādu iespēju, mums jau bija viena pārbaudes spēle pret Dienvidkoreju, tā notika Turcijā.
— Kāda bija spēle?
— Laukumā tiku, kaut biju cerējis spēlēt vairāk, nekā man dotās 15 minūtes, taču esmu priecīgs arī par to. Laukumā spēlēju aktīvi un uzskatu, ka starts bija veiksmīgs.
— Latvijas izlasē spēlēt ir grūtāk nekā savā komandā?
— Lielu atšķirību nesaskatu. Jaunie spēlētāji, kuri reizē ar mani debitēja izlases sastāvā, ļoti nervozēja, taču es nekad laukumā neizjūtu spriedzi, tādas nebija arī šoreiz. Protams, ir gods spēlēt Latvijas lielajā izlasē, tas ir mazliet citādāk nekā U21 izlases sastāvā. Cits prestižs, cits līmenis un cita ranga pretinieki. Visi izlases spēlētāji man zināmi, man ļoti patīk spēlēt kopā ar viņiem, reizē ceļot savu līmeni.
— Pēc pāris dienām tu dodies uz Turciju?
— Jā, tur notiks “Spartaka” treniņnometne. Gatavosimies sezonai, kura sāksies marta beigās. Trijās nedēļās sevi jāsagatavo gan fiziski, gan mentāli, lai sezonā varētu sasniegt labākos rezultātus.
“Spēlēju no sirds”
— Ko tavā dzīvē nozīmē futbols?
— Bumbu sāku spārdīt apmēram četru gadu vecumā — turpat Secē, Pļaviņās, Aizkrauklē. Desmit gadu vecumā nolēmu izmēģināt savus spēkus “Skonto Rīga” komandā. Jau pirmajās spēlēs jutu, ka esmu pārāks, un šādā garā aizvien esmu turpinājis cīnīties, lai tiktu līdz šodienas līmenim. Tagad futbols ir mans dzīvesveids un darbs. Spēlējot es izjūtu ļoti lielu prieku, tāpēc esmu priecīgs, ka naudu pelnu ar to, ko mīlu darīt.
— Vai futbolisti labi nopelna?
— Latvijā vēl pirms dažiem gadiem šajā jomā bija bēdīga situācija, nu tā mazliet uzlabojusies, un patlaban futbolisti nopelna vairāk nekā vidusmēra darbinieks. Pusmiljonu nopelnīt nevar, bet elementārai iztikšanai var. Pasaulē futbolisti karjeras laikā var nopelnīt visai dzīvei, tāpēc arī mans mērķis ir spēlēt ārzemēs. Ne tikai lai spēlētu augstākā līmenī, bet arī lai nodrošinātu savu dzīvi. Vēl divus gadus man ir līgums ar komandu “Spartaks”, tad varbūt varēšu spert soli augstāk pa karjeras kāpnēm, pārbaudot savas spējas ārpus Latvijas.
— Vai 22 gadi futbolistam ir labs vecums?
— Agrāk tas bija tikai pats sākums, šobrīd tā vairs nav, taču es vēl gadus divus trīs skaitīšos jauns un potenciāls spēlētājs. Manuprāt, tieši šajā vecumā jāsāk spert soli augstāk profesionālajā karjerā.
— Savulaik tavs brālis smējās, ka dzelteno kartīti pamanies nopelnīt, arī sēžot uz rezervistu soliņa.
— Jā, kļūdas dēļ tā vienā spēlē bija — manis laukumā nebija, bet televīzijas tiešraidē paziņoja, ka dzeltenā kartīte ir Ingaram Stuglim. (Iesmejas.) Pagājušajā sezonā nopelnīju daudz sodu, un vairāki treneri teica, ka par mani jau izveidojies stereotips — ja citam par šādu nodarījumu kartīti nedod, tad manā rīcībā pamana vismazāko pārkāpumu. Visi zina, ka dzīvē esmu nosvērts un mierīgs, taču laukumā kļūstu par vilku. Nebaidos, un arī mute laikam man liela, tāpēc kartītes izpelnos vairāk nekā citi spēlētāji. Starp dzīvi un futbolu ir liela atšķirība, un laukumā esmu citāds. Varbūt tāpēc, ka spēlēju no sirds. Taču reizē man gribas teikt, ka futbols jāspēlē arī ar galvu. Panākumus var gūt, tikai panākot balansu starp sirdi un prātu.
Aplausi treneriem
— Vai esi domājis, ko varētu darīt, ja nespēlētu futbolu?
— Esmu domājis — es varētu kļūt par psihologu. Tas ir mans otrs sapnis. Ja nebūtu futbola, es varētu mācīties šajā sfērā, kas man sirdij tuva. Futbolā laukuma spēlētājiem karjera ilgst līdz 37 — 38 gadiem, un varbūt arī es šajā vecumā sākšu domāt par citu profesiju. Lielākoties gan futbolisti vēlāk kļūst par treneriem, jo neko citu dzīvē nezina. Arī es sevi varētu iedomāties kā treneri, jo man piemīt šim darbam nepieciešamās kvalitātes, taču pagaidām man labāk tomēr patīk spēlēt. Varbūt ar vecumu un pieredzi savas domas mainīšu.
— Kuri cilvēki tavās futbolista gaitās bijuši īsts ieguvums?
— Vispirms jau tie bija mani pirmie treneri “Skonto” komandā, kas tolaik izspieda no manis maksimumu. Tolaik manī ieliktais ir šodienas panākumu atslēga, un par to esmu pateicīgs treneriem Dmitrijam Sidorovam, Vladimiram Beškarevam, kurš izaudzinājis ļoti daudz labu spēlētāju. Tamazs Pertija savukārt 17 gadu vecumā mani “ievilka” profesionālajā futbolā, kaut tolaik vēl nemaz nebiju tam gatavs. Šajā vecumā noslēdzu savu pirmo līgumu ar “Skonto”, un liela daļa aplausu par to, ka esmu profesionāls futbolists, pienākas tieši viņam.
— Tev ir savi elki futbolā?
— Mazotnē bija daudz, un es pat savā ziņā laukumā viņus mēģināju kopēt, taču tagad tādu nav īpaši daudz. Man patīk Itālijas izlases spēlētājs Marko Materaci, kas laukumā izceļas ar agresivitāti un reizē inteliģenci, protot izprovocēt spēlētājus. Tā man šķiet liela māksla. Latvijas futbolā man patīk Juris Laizāns, ar kuru kopā spēlējām “Skonto”, un viņš man laukumā allaž bijis piemērs. Ar gadiem esmu izveidojis savu spēles stilu. Saprotu, ka mans lielākais pluss ir piespēle un bumbas atņemšana pretiniekam, bet īstu mīnusu varbūt nemaz nav. Es izprotu visas pozīcijas un to, kas man laukumā jādara. Nekautrējos spēlēt un uzņemties spēles vadību.
Par skandināvu noskaņu un dubultniekiem
— Interesants ir arī tavs stils ārējā izskatā…
— Esmu lasījis, ka laukumā izceļos arī ar savu izskatu, mani ievēro. Nekautrējos izskatīties tā, kā izskatos, un negrasos būt tāds kā citi. Puiši bieži saka, ka es izskatos citādāk nekā mans brālis Elvis, un bieži painteresējas, vai manas saknes nav meklējamas Zviedrijā, jo kaut kāda skandināvu noskaņa manī esot. (Iesmejas.)
— To, ka esi līdzīgs vienam no Renāra Kaupera dvīņiem, arī esi dzirdējis?
— Jā, pat redzējis internetā salīdzināšanai ieliktās mūsu bildes. Ir bijis, ka sēžu kafejnīcā, un cilvēki pienāk un jautā: tu esi Kaupera dēls? Parasti atzīstos, ka neesmu vis, bet reiz meitenēm, kuras gribēja dabūt biļetes uz “Prāta vētras” koncertu, piespēlēju. Diemžēl beigās viņas tās biļetes nedabūja. Cienu Kaupera dvīņus, bet šī līdzība nav manis īpaši veidota.
— Vai tevi pazīst arī kā futbolistu?
— Īpaši mazie puikas, kuri trenējas futbolā. Pienāk klāt veikalā, grib kopā nofotografēties. Man šī pazīstamība neko nenozīmē, neesmu godkārīgs, bet, protams, ir jauki parunāties ar cilvēkiem.
Paņemt to, kas paņemams
— Tev ir sapnis nākotnei?
— Atgūt to laiku, ko esmu pazaudējis, nodarbojoties ar nevajadzīgām lietām, un paņemt to, kas vēl ir paņemams! Īpaši futbolā. Nopelnīt naudu ar futbolu, lai varu palīdzēt saviem tuvajiem, vecākiem. Mans mērķis nav dalīt visiem naudu, bet gribas, lai mans darbs atmaksājas un lai vecāki, radi un draugi ir lepni, ka esmu viņu dēls, brālis un draugs.
— Kā brālis uztver tavus panākumus?
— Šo ceļu esam gājuši abi kopā, un mēs viens otru atbalstām un priecājamies par otra sasniegumiem. Pagājušo sezonu spēlējām vienā komandā ar brāli, ieguvām Latvijas čempionu titulu. Savā ziņā kopā bija labi spēlēt — ir zināms miers. Kaut gan, izejot laukumā, aizmirsti, ka blakus ir brālis.
— Futbols ir traumatisks sporta veids, arī tu neesi izticis bez traumām?
— Agrāk gandrīz reizi nedēļā kaut kas notika, un pirms diviem gadiem man izoperēja menisku. Tas bija pagrieziena punkts — pēc operācijas gāju arvien uz leju. Ne fiziski, ne mentāli nebiju gatavs absolūti nekam — ne futbolam, ne dzīvei. Kopš mainīju komandu, dzīve sākusi iet tikai uz augšu — kļuvu par Latvijas čempionu, Latvijas izlase, piedāvājumi no ārzemēm. Viss notiek, taču vēl jāiegulda milzīgs darbs. Ne tikai smagi, bet arī gudri strādājot. Esmu gatavs to darīt, bet futbolā būtiska ir arī veiksme. Uz to arī cerēsim!
— Vai arī meitenes uz tevi var cerēt?
— (Skaļi iesmejas.) Jā, pagaidām esmu brīvs čalis! Ik pa laikam kāds sirdsāķīts jau parādās — meitenes nāk uz spēlēm, uzraksta internetā, taču nemēģinu izmantot situāciju un privāto dzīvi cenšos organizēt nopietni. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1996. gada 12. februārī.
◆ Futbolā trenējas kopš četru gadu vecuma, pirmais treneris — Imants Siliņš Pļaviņās.
◆ Futbolu spēlē arī vecākais brālis Elvis, kurš šo sezonu sāks komandas “Riga FC” sastāvā.
◆ Spēlējis komandās “Skonto Rīga”, “Metta”, otro sezonu spēlēs Jūrmalas “Spartakā”.
◆ Pagājušajā sezonā kopā ar brāli Elvi, spēlējot komandā “Spartaks”, kļuva par Latvijas čempioniem virslīgā.
◆ Februāra sākumā izsaukts uz pārbaudes spēlēm Latvijas izlasē.
◆ Spēlējis arī Latvijas U16, U17, U19 un U21 izlasēs, pēdējās sastāvā ir aizvien.
