(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 9. februāra numurā.)
Māras Bitānes teksts un foto
4. diena:
bēgšana no paradīzes
(Tatranska Kotlina — Hata Plesniveca — Belso Pleso —
Tatranska Matliare)
Ceturtais rīts iesākas līdzīgi kā iepriekšējie — ap sešiem rītā kalnu virsotnes mirdz rīta gaismā, lai pāris stundu vēlāk sāktu ietīties mazu mākonīšu dūmakā. Vilinoši nosauktā Septiņu avotu ieleja un Baltā ūdens ieleja internetā aprakstītas kā vienas no skaistākajām vasaras sezonā starp Augstajiem Tatriem un Beļanskas Tatriem. Tomēr mans secinājums ir nedaudz citādāks — vēlreiz ietu pa taku līdz Terri Hata, bet pa taku no Tatranska Kotlina — Hata Plesniveca līdz Belko Pleso un atpakaļ gan nē. Ne jau tāpēc, ka nebūtu nekādu skaistu skatu un mainīgu takas iešanas apstākļu, tomēr tā īsti nebija vienā līmenī ar jau ietajām takām. Sākums no Tatranska Kotlina līdz Hata Plesniveca ved pa jauktu koku mežu, diezgan vienmērīgā kāpumā augšup, līdz pat kārtējam omulīga izskata kalnu namiņam — “hatai” — un vēl nedaudz tālāk skatu lielākoties aizsedz mežs, tad nomainās augu valsts un varu pārņem pundurpriedes, kas vismaz ļauj skatīt blakus esošo kalnu aprises. Ceļš uzved līdz kalnu ielokā esošajai ielejai un galapunktam mūsu noskatītajam maršrutam — Belko Pleso — Baltajam ezeram, kuru gan neizdodas īsti ieraudzīt, jo, kā jau norādīju, kalnu ezeriņi bieži vien ir miniatūri. Tālāk interesanti akmeņu krāvumi, ko Tatros mēdz dēvēt par pārgājienu takām, ved lejup gar kalnu strautu pa pašu ielejas vidu un zemāko vietu līdz pat Tatranska Matliare vai citai vietai tuvumā atkarībā no gājēja izvēles. Pa ceļam nav ne ievērojamu ūdenskritumu, ne plašu skatu, tomēr arī meža taka šur tur ir ainaviska un atšķirīga no iepriekš ietajām. Ja ceļš ir sākts kā mums — Tatranska Kotlina, tad, izejot pie Tatranska Matliare, var izmantot vietējo autobusu līdz Tatranska Kotlina (galamērķis Lisa Polana), tomēr iepriekš ieteicams piefiksēt autobusa kursēšanas grafiku.
(Turpmāk vēl.)
