Audzis un skolojies Rīgas piepilsētā, mācījies klavieru spēli, darbojies modeļu biznesā, Miks Kaidaks tomēr izvēlējās studēt un strādāt jomā, kas tuvāka laukiem — veterinārmedicīnā. Arī dzīvesvietu viņš kopā ar sievu Madaru un abām meitām meklēja ārpus lielpilsētas. Šobrīd viņš atgriezies sava vecvectēva Kārļa Štrāla mājās “Skaldulejas”, kas piekalnē lepni slejas Klintaines pagasta teritorijā. Lejā aiz
Atgriežas dzimtas mājā
Arī Mika sieva Madara ir veteri-nārārste, un viņiem ir kopīga prakse. Šajā pusē darbs bija jāsāk no pašiem pamatiem, un tas viņiem veiksmīgi izdodas, iegūstot savu klientu loku.
— Paliksiet Pļaviņās?
— Tagad var teikt, ka jā. Nekad neesmu uzskatījis sevi par pilsētnieku, un lauki vienmēr vairāk saistījuši, tāpēc allaž skatījos tajā virzienā.
— Kādas ir sajūtas, atgriežoties dzimtas mājā?
— Zinu to no bērnības, tāpēc viss ir pazīstams. Kaut kas te ir tāds, kas saista. Ēka gan ir sena, un daudz kas būtu jāuzlabo, bet laiks rādīs, ko un kā. Kad meklējām vietu dzīvošanai, apskatījām vairākus īpašumus, bet neviens tā īsti nesaistīja. Tad nolēmām, ka brauksim uz šejieni, un tad jau redzēs, kā tālāk.
— Kāpēc veterinārmedicīna?
— Mani vecāki pēc profesijas ir mediķi, bet saistīti ar cilvēku ārstēšanu. Arī man sākumā bija doma par to pašu, bet dzīvē kaut kā tā izveidojās, ka izvēlējos veterinārmedicīnu. Neesmu to nožēlojis. Visu laiku bija arī doma, ka vēlos strādāt Pļaviņās. Kad atnācām, sagadījās tā, ka iepriekšējais veterinārārsts, kurš te nodarbojās ar liellopiem, vairs nestrādāja, un bija brīva vieta. Mums ar sievu ir jaukta prakse, aprūpējam dažādus dzīvniekus — man vairāk lieli, Madarai — mazāki. Biežāk iznāk doties mājas vizītēs, un ir labi, ka ar Madaru varam pārrunāt, kā labāk rīkoties, ja tas nepieciešams.
— Mājdzīvnieku šajā pusē netrūkst?
— Noteikti nē — ir gan suņi, gan kaķi un arī liellopi. Nelielo saimniecību gan paliek mazāk, bet ir, ko darīt, un darba, iespējams, pietiktu vēl kādam veterinārārstam. Jāstrādā ar visiem, kam nepieciešama palīdzība, un nereti iznāk braukt uz tālām vietām.
— Laukos bieži uzskats par mājdzīvniekiem ir vienkāršs — kā var, tā arī dzīvo suns vai kaķis. Šī attieksme mainās?
— Ir labāk, lai gan joprojām ir cilvēki, kuriem mājdzīvnieks nav liela vērtība. Tas ir katra attieksmes jautājums, bet ar laiku jau cilvēki saprot, ka nav normāli visu atstāt savā vaļā un pēc tam kaķēnus vai kucēnus sūtīt “jūras skolā”. Jāveido attieksme. Tas pats bija arī ar dzīvnieku čipošanu. Sākumā pretestība bija diezgan liela, bet dzīvē bieži pierādījās, ka tas ir vajadzīgs, lai noteiktu dzīvnieka piederību, ja viņš ir noklīdis. Kā redzams tajos pašos sociālajos tīklos, tas notiek diezgan bieži. Dažkārt saimnieks uzskata, ka nekur jau viņa suns tālu neskrien, bet bija gadījums, kad dzīvnieks no Pļaviņām bija aizklīdis līdz pat Ogrei. Turklāt ieguldījumi čipošanā nav lieli un jāveic reizi dzīvnieka mūžā. Tāpat kā ar cilvēkiem, ne ar visiem dzīvniekiem var atrast kontaktu, bet ar viņiem noteikti vieglāk. Raksturs dzīvniekiem arī dažāds, bet to lielākoties veido audzināšana un attieksme. Par to jādomā, lai nerastos problēmas sev un citiem. Tad arī mums, veterinārārstiem, ir vieglāk strādāt.
— Ir doma par savu klīniku?
— Jā, un arī vieta noskatīta, bet tas prasa lielus ieguldījumus. Cilvēki gan priecīgi, ka dodamies mājas vizītēs, bet arī klīnika daudzkārt nepieciešama. Pagaidām mums ir savs kabinets.
Kaķi atnāk paši
— Pirms intervijas iedomājos, vai jums pašiem arī ir savs mājdzīvnieks?
— Ir divi kaķi, kuri atnāca paši, un tagad ir labi, ka viņi te ir. Neesmu gan tā dēvētais kaķu vai suņu cilvēks. No katrs sugas ir, kas patīk un nepatīk. Bērnībā arī īpaši neilgojos pēc kāda mājdzīvnieka. Tolaik gribēju audzēt vistas vai cūkas, bet sapratu, ka pilsētā tas nav iespējams. Studiju gados gribēju audzēt aitas, bet, tā kā tās pašas “neatnāca” un nebija atbilstošu apstākļu, to ieceri atliku. Pārceļoties uz Pļaviņām, atkal sākām par to domāt, bet izvērtējām, kas ir piemērots. Ierobežoto ganību dēļ aitas tās nav, bet, tā kā abi ar Madaru lopus gribējām, iegādājāmies teļus, un būs vēl papildinājums. Mums ir arī svarīgi uzturā lietot pašu izaudzētu pārtiku. Lai gan ar dažiem ģimenes locekļiem izvērtās diskusija par to, vai tas ir labi, ka mēs dzīvniekus gan ārstējam, gan audzējam uzturam. Tomēr tāda ir lietu kārtība.
— Lopiem arī siens jāgatavo. Kā veicas ar to?
— Ņemu rokā izkapti un “vicoju”! Apkārtne tāpat jāpļauj, un ir bezjēdzīgi zāli vākt bez vajadzības. Tagad ir, kas to apēd.
— Kas bez lopiņiem vēl interesēja bērnībā?
— Tehnika, kā jau lielākajai daļai puišu. Pusaudža gados vecāki nopirka mopēdu, tad motociklu, un kopā ar citiem apkārtnē braukājām — ne vienmēr gan ievērojot satiksmes noteikumus un lielākoties piemirstot uzlikt galvā ķiveri. Vadītāja apliecību gan nokārtoju sekmīgi. Mans sapnis bija arī traktors, un tagad tas ir!
— Jauns un spīdīgs?
— Nē, divreiz vecāks par mani! Gribēju ne īpaši lielu un tādu sameklēju. Ko labot, tam pietiek, un to labprāt daru. Dažkārt tikai kāds steidzams telefona zvans mani spēj atraut no traktora.
— Bērnības draugi no Pļaviņu vasarām nav devušies pasaulē?
— Nē, tuvākais draugs joprojām dzīvo līdzās, un bieži tiekamies. Arī citi ir tuvumā.
Mode vai veterinārija?
— Jums ir arī pieredze modeļu darbā, esat reklamējis pat itāļu modes zīmola “Dolce&Gabana” apģērba kolekciju. Šī joma nevilināja vairāk kā veterinārija?
— Tomēr nē. Modeļu biznesā nokļuvu nejauši, un tas bija studiju laikā, kad, strādājot festivālā “Positivus”, mani uzrunāja. Piekritu pat neaizdomājoties, un pēc pāris dienām man piezvanīja no Latvijas Modeļu aģentūras. Sākumā bija proves, un drīz jau devos strādāt uz Parīzi, tad uz Milānu. Paralēli tam bija studijas veterinārmedicīnā, un modeļa darbam pievērsos tad, kad varēju savienot ar mācībām. Tas bija interesants laiks, lai gan ļoti saspringts, jo katra brīvā minūte pagāja mācoties. Vide, kurā uzturējos, bija patīkama, un iepazīti vairāki labi draugi, ar kuriem tolaik iznāca satikties biežāk nekā ar draugiem Latvijā. Kontaktus uzturam joprojām.
— Ko iznāca reklamēt?
— Galvenokārt apģērbu dažādās modes skatēs un veikalu reklāmās. Bija arī vairāki žurnāli, bet man nebija mērķis nokļūt uz kāda pasaulslavena izdevuma vāka.
— Latvijā pazina?
— Draugi un paziņas zināja, ar ko nodarbojos, bet īpaši pazīstams ielās nebiju. Tas bija vaļasprieks, kura attīstībai nepievērsu lielu vērību. Arī pats daudz neinteresējos par modeļu biznesu un nepazīstu pasaulē slavenus modeļus. Kad pēc augstskolas vajadzēja sākt strādāt, gribēju to darīt jomā, kurā biju studējis.
— Mājā ir arī klavieres. Kurš tās spēlē?
— Katrs pa brīdim pieiet. Kad atbrauc tēvs, viņam patīk uzspēlēt, un tagad arī vecākā meita sāk apgūt mūziku. Viņa gan mācās spēlēt vijoli, bet klavieres tomēr patīk labāk. Pats arī esmu mācījies spēlēt, ne gan mūzikas skolā, bet pie privātskolotājas, kura dzīvoja kaimiņos. Ne vienmēr biju cītīgākais skolēns un bieži viņas durvīm centos paiet garām, bet pamatiemaņas gūtas. Tagad vairāk “mokām” bērnu. Ja mēs ar sievu esam praktiskāki cilvēki, tad vecāko meitu Anci interesē viss mākslinieciskais, un dodam iespēju to attīstīt. Tas, iespējams, arī bija viens no pamudinājumiem par labu Pļaviņām, nevis lielpilsētai, jo te viss ir vieglāk sasniedzams. Bērni arī var vairāk laiku pavadīt svaigā gaisā un darboties līdzi. Te ir lielāka brīvība. Visu laiku esam kustībā, un tas ir labi, jo neesam lieli sēdētāji pie televizora. Ziņas noskatāmies, un priekšstats par to, kas notiek apkārt, ir, bet laukos ikdienas darbi ir prioritāte. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1991. gada 5. janvārī.
◆ Dzīvesvieta — Klintaines pagasts.
◆ Izglītība — augstākā, beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
◆ Nodarbošanās — veterinārārsts.
◆ Ģimene — sieva Madara, meitas Ance (6 gadi) un Agnese — (1,5 gadi).
◆ Vaļasprieks — makšķerēšana (vairāk zemledus), agrāk arī slēpošana. Sievas Madaras lielā aizraušanās ir zirgi.
◆ Horoskopa zīme — Mežāzis.
