(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 9. februāra numurā.)
Pirmā pieturvieta ir Bilikova Hata tikai piecu minūšu gājiena attālumā no Hrebjenokas. Un mēs tur apstājamies ne jau tāpēc, ka būtu piekusuši, bet gan lieliskā skata dēļ, kas paveras no namiņa priekšā esošās terases. Un neko darīt, šeit ir jāpaņem kafija vai kapučīno un jāievelk plaušās skurbinošais kalnu gaiss, kas smaržo pēc vienatnes, meža un bezgalības. Tālāk taka vedina iepazīt, kas slēpjas kalnu mežos un pašā ielejā Mala Studena. Un tur slēpjas čalojoši kalnu strautiņi, kas satek kopā iespaidīgā ūdenskritumā, kas veļas pāri milzīgiem, priežu ieskautiem akmeņiem. Tad seko gājiens caur pundurpriedēm noaugušiem klajumiem un nogāzēm, idilliskām kalnu pļaviņām, un pavisam tuvu ir klinšainās, akmeņu plūsmām nosētās kalnu muguras, gandrīz vai pieskāriena attālumā. Tālāk kāpiens kļūst grūtāks, jāšķērso sniega lauki un jārāpjas pa klinšainiem bluķiem diezgan lielā stāvumā, līdz beidzot nonākam pie Teriho Hatas. No tās paveras skats uz ieleju, un sākas citi taku posmi pāri sedlienēm, kas vēl slēgti līdz jūlija sākumam. Nezinu gan, kā šī slēgšana izpaužas.
No visām vietām pasaulē, kur līdz šim esmu baudījusi karsto šokolādi, šķiet, Teriho Hata ierindojas pirmajā vietā, galvenokārt jau, protams, skata dēļ. Un arī pats šokolādes dzēriens ar putukrējuma jumtiņu ir nereāli labs (2 eiro). Gandrīz visos kalnu namiņos iespējams dabūt dažādus dzērienus (ieskaitot Tatru tēju, kas nemaz nav tēja, bet dažāda stipruma nacionālie slovāku liķieri), zupas, picas vai otro ēdienu. Namiņu otrajos stāvos ir kopmītņu tipa gultasvietas un nedaudz arhaiski patīkama tipa tualetes (pielej spainīti ar ūdeni no lielas mucas un dodies kabīnē). Atpakaļ dodamies pa to pašu maršrutu līdz Rainerova Hatai, kura, starp citu, ir vecākā hata (kalnu namiņš) slovāku Tatros, ir tur kopš 1863. gada. Pie Rainerova Hatas nomainām maršrutu no zaļi marķētās takas uz sarkano un līdz Hrebjenokai baudām citus skatus nekā iepriekš. No Hrebjenokas nav grūti tikt lejā apmēram pusstundā līdz auto bez pacēlāja — vilcieniņa izmantošanas. Šo maršrutu noteikti iesaku iziet. Manuprāt, šī ir viena no ainaviskākajām, iespaidīgākajām un fotogēniskākajām takām Tatranska Lomņicas apkārtnē.
Kopējais iešanas ilgums — četras stundas no Stari Smokovecas līdz Teriho Hatai, viena stunda baudot skatus pie Teriho Hatas un trīs stundas atpakaļceļš līdz Stari Smokovecai.
3. diena: bēgšana no paradīzes
(Slovākijas paradīze — Štrbske Pleso — Predne Solisko)
Lai mazliet atpūtinātu kājas, trešo dienu izlemjam veltīt citam slovāku nacionālajam parkam ar nosaukumu “Slovākijas paradīze”, kas ir turpat netālu — vien 30 minūšu brauciena attālumā. Slovākijas paradīze ir kaļķakmens klinšu grēda. Dienas plānā ietilpst tikt līdz Tomašovas klintij — tā ir klints ar burvīgu skatu uz Slovākijas paradīzes pakalniem un ielejām, kā arī nedaudz izstaigāt Hornādas upes kanjonu un pa ceļam apskatīt vienu no skaistākajām kalnu pļaviņām — Letahovas pļavu.
Mašīna tiek atstāta Čingovā, kur stāvvietas maksa ir pieci eiro visai dienai. Uzreiz jāsaka, ka atpakaļceļā mēs atklājām labu bezmaksas stāvvietas iespēju (aiz Spišska Tomašovces aptuveni vienu kilometru pirms Čingovas stāvlaukuma, negriežot uz Čingovu, bet nogriežoties no galvenā ceļa pa labi pa veloceļu un zili marķēto taku un, mazu gabaliņu pabraucot, nogriežoties vēlreiz pa labi, ir neliels stāvlaukumiņš pie smilšu karjera).
Mani mazliet baida, vai Slovākijas paradīze pēc tik tuvas Augsto Tatru iepazīšanas nešķitīs pārāk necila. Ceļš līdz Tomašovas klintij ved pa meža ceļu, sākumā pa līdzenu, pēc tam stāvāku. Nonākot pie klints, skats tiešām ir tā vērts. Lejā, cik tik tālu acs spēj redzēt, kalnu nogāzes klāj saules apspīdēti meži un zem tiem dzirdamas putnu, tūristu, vēja un upju balsis. Tālāk dodamies lejup pa zili marķēto kalnu taku uz Hornādas upes izgrauzto aizu, un te nu sākas neliela vilšanās. Nezinu gan, kā ieleja izskatās tālāk, bet pirmie kilometri īsti neatbilst iepriekš lasītajam apzīmējumam “150 m plats kanjons ar stāvām sienām abās pusēs”. Hornādas upe ir pašaura, it kā sienu stāvums ir, bet kaļķakmens klintis ir noaugušas ar kokiem un krūmājiem. Adrenalīna avots — vietām taka iet pa dzelzs restēm, kas iestiprinātas klinšu sienā, un gājējam piesardzīgi jāturas pie ķēdēm. Vismaz kaut kāds “ekšens”, līdz nonākam pie Letahovas pļavai. Tā slovāku pašu topos nosaukta kā viena no Slovākijas paradīzes skaistākajām pļavām. Acīmredzot slovāku izdomājumiem nevar ticēt, jo pēc tik daudz dzīvē redzētām pļavām šī var ierindoties labākajā gadījumā 50. vietā. Katrā ziņā tas mūs īpaši neapbēdina, jo kalnu gaiss, brīvdienas un dabas tuvums pats par sevi ir iemesls priekam. Iespējams, ka Suha Belas upes aiza varētu būt iespaidīgāka par posmu, ko nogājām pa Hornādas upes gravu.
Izlemjam, ka nav ko tērēt laiku, un muksim prom no paradīzes atpakaļ uz Tatriem. Atpakaļceļā dodamies pa dzelteni marķēto taku pa mežu un gar meža malu (arī veloceļš), un te atrodam patieso paradīzes dārgumu, nemeklētu un necerētu — skaistu, tiešām skaistu, kalnu ziedu pļavu uz nogāzes ar nereāli labu skatu uz Tatriem un zemāk esošajiem ciematiem pie Slovākijas paradīzes. Ideāla pastaigu, pikniku un skatu baudīšanas vieta.
Tā kā laiks atļauj, braucam uz Štrbske Pleso — vēl vienu apdzīvotu kūrortvietu Tatru kalnu pakājē, no kuras iespējams ar krēslu pacēlāju (11 eiro pieaugušajam) tikt uz 1830 m augsto Hata pie Solisko un pakāpties vēl maķenīt augstāk līdz 2117 m uz Predne Solisko, un te sākas pierastie kalnu “izgājieni”. Ceļš līdz virsotnei izskatās īss, bet realitātē ir citādāk. Ceļš stiepjas pa haotiski izvietotiem klinšu bluķiem, un es pirmo reizi ik pēc pāris metriem nopietni lūkojos pēc takas apzīmējumiem sarkanajā krāsā, lai zinātu, kura no visām vienādi nepieejamajām klinšakmeņu kaudzēm ir īstā taka. Skati uz blakus virsotnēm ir ievērojami, tāpat arī visa plašā Tatru pakājes ieleja vārda tiešā nozīmē ir pie kājām. Reizēm aiz skata, kas paveras no kraujas, un, kāpjot augstāk, nodreb kājas un vēdera dziļumi. Lieliski! Virs mums kalnu iekaro, kā mēs nospriežam, vienas ģimenes vīrieši — pusaudzis dēls, tēvs un pensionārs vectētiņš, kurš pārvietojas ļoti ņiprā solī. Uzkāpis virsotnē un nostājies pie tās, ģimenes tēvs novelk kreklu un smaidīgs pozē dēlam, kurš fotogrāfē svarīgo notikumu. Kāpiens augšup prasījis diezgan daudz spēka, gājiens lejup iet raitākā solī un drīz vien esam pie auto, kas tika atstāts sporta bāzē pie pacēlāja.
(Turpmāk vēl.)
