Ja dodaties uz Rīgu, tad nepalaidiet garām iespēju apskatīt brīvdabas izstādi “Publiskie spoguļi. Plakāti 1834 — 2017”. Tā iekārtota pie tirdzniecības centra “Origo” un aplūkojama bez maksas, to var apskatīt arī diennakts tumšajā laikā, jo ir izgaismota, un daudz laika tas neaizņems.
Izstāde veltīta Latvijas simtgadei, un tajā eksponēts vairāk nekā 80 darbu. Tā sniedz retrospektīvu ieskatu plakāta vēsturē Latvijā no 19. gadsimta līdz pat mūsdienām.
Ekspozīcija aizved vēstures līkločos, jo būtībā katrs plakāts atspoguļo sabiedrības notikumus un aktualitātes. Tādēļ skatītājiem interesanti būs aplūkot plakātus, kas tapuši pagājušā gadsimta gan 20., 30. gados, gan 40., 70., 80. gados, kā arī mūsdienās, jo plakātu māksla savu aktualitāti nav zaudējusi un attiecīgā laikmeta norisēs ar plakātu palīdzību var ielūkoties kā spogulī.
Plakāti izstādē izkārtoti pa laikposmiem.
19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē plakātiem vairāk bija informatīva funkcija, jo toreiz jau mobilo tālruņu, ar kuru palīdzību uzzināt visu nepieciešamo informāciju, nebija. Taču plakāti vēsta arī par politiskajām norisēm. Piemēram, ražena tautumeita aicina balsot par konkrētu partiju. Savukārt mākslinieks Rihards Zariņš mudina sievietes nebūt vienaldzīgas un iesaistīties politiskajās norisēs: “Sieviete! Arī tu cēli Latviju. Neesi vairs mēma! Balso par sievieti Rīgas pilsētas vēlēšanās!”.
Ne mazāk interesanti ir pēckara gadu plakāti, kuri arī pārsvarā ir ar politisku ievirzi, iedvesmojot komunisma celšanai. Vienā no tiem visu tautu tēvs Staļins atgādina, ka deputātam jāzina, ka viņš ir tautas kalps, kā arī: “Mūsu vēlēšanas ir vienīgās patiesi brīvās un patiesi demokrātiskās vēlēšanas visā pasaulē.” Savukārt mākslinieka A. Mucenieka 1954. gada plakāts attēlo laimīgu māmiņu ar tikpat laimīgu bērniņu vienā rokā un vēlēšanu biļetenu otrā rokā: “Es balsoju par mūsu laimīgo dzīvi!”
60. gadi iezīmējas ar mākslinieku Džemmas Skulmes, Gunāra Kirkes, Gunāra Zemgala un citu ienākšanu plakātu mākslā. Šajos darbos jau saredzama Hruščova atkušņa ietekme. Savukārt 80. gadi ir Jura Dimitera, Jura Putrāma, Ilmāra Blumberga, Andra Brežes un citu plakātistu ziedu laiks. Dominē politisko, sabiedrisko un kultūras norišu, dabas aizsardzības un citas tēmas. Daži ir pat tiem laikiem ļoti drosmīgi, piemēram, Andra Brežes plakāts, kurā aicināts nepiesārņot latviešu valodu. Pret daudzām negācijām savos darbos vēršas arī Juris Dimiters. Viņa spēcīgā mākslinieciskā valoda nespēj atstāt vienaldzīgu izstādes apmeklētāju, jo daudzi darbi sākumā paliek atmiņā ar attēlotajiem objektiem, bet atklāsme rodas vēlāk.
Taču ne mazums interesanta ir arī mūsdienās. Joprojām izsmalcināta ironija piemīt un ir ko teikt Jurim Dimiteram, Jurim Putrāmam. Plakātu mākslā ienākuši Māris Subačs, Visvaldis Asaris, Jānis Galdiņš, Vilnis Piķis. Visvaldis Asaris aktualizējis reformu norisi, Juris Dimiters — kadru rotāciju un ceļu uz Briseli, Vilnis Piķis ilustrē bēdīgi slaveno teicienu: “Kā var nesolīt!?”, savukārt Visvaldis Asaris plakātā “Būs aitas, būs arī cirpēji” attēlojis aitu, kurai uz sāna izcirpta Latvijas kontūra. Domāju, komentāri te lieki, viss skaidrs tāpat.
Neraugoties uz laiku, kurā plakāti tapuši, daudzi aktualitāti nav zaudējuši un joprojām rada interesi.
Izstāde “Publiskie spoguļi. Plakāti 1834 — 2017” apskatāma līdz 30. aprīlim. ◆
