Ērberģiete Madara Krilova ir viena no retajiem jaunajiem speciālistiem, kuri atteikušies no Rīgas labumiem, lielākas algas, pārcēlusies atpakaļ uz bērnības zemi. Uz Neretas novadu. Studējusi medicīnu, strādājusi vadošajās Latvijas slimnīcās, bet no pagājušā gada septembra ir ģimenes ārstes Ingas Apeinānes palīdze. Nomainīja iepriekšējo dakteres palīdzi Janīnu Kanopu, kura šajā amatā bija 17 gadus. Klausoties Madaras teiktajā, noticu viņas patiesajai vēlmei palīdzēt citiem. Pašlaik, auklējot nepilnus trīs gadus veco meitiņu Nikolu, pārējā laikā viņa savu iejūtību un zināšanas atdod pacientiem Neretā. Esot savas profesionālās karjeras pašā sākumā, protams, domā arī par iespēju turpināt studijas, bet no ceļa, uz kuru viņu uzvedinājusi mamma, viņa vairs nedomā novirzīties.
Pirmajā reizē kļuva slikti
— Tavā ģimenē ir kāds saistīts ar medicīnu?
— Vienīgi manai mammai tā bija sapņu profesija, citas saistības nav. Viņa iesāka mācīties, bet nācās atteikties — kļuva slikti, redzot asinis. Tāpēc cerēja, ka kāds no bērniem, manām trim māsām un diviem brāļiem, to varēs realizēt. Sākumā mani nedaudz virzīja medicīnas virzienā, jo redzēja, ka es ar īpašu mīlestību, labsirdību izturos ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret dzīvniekiem. Ātri vien sapratu, ka palīdzēt citiem — tas tiešām ir kaut kas man ļoti tuvs. Mamma par manu izvēli ļoti priecājās.
— Tev bailes no asinīm ir svešas?
— Man patīk, kad man dur, un tāpēc vairākus gadus biju donore. Asinis nodevu pārāk bieži, un tāpēc radās anēmija — mazasinība, asinis nevarēja nodot, un to ļoti pārdzīvoju. Arī bērnībā nebija bail no ārstiem, potēm. Lai gan pirmā pieredze neilgi pirms studijām nebija tā labākā. Mācījos vidusskolas 12. klasē, kad kāda paziņa piedāvāja aizbraukt uz “Gaiļezeru” un piedalīties operācijā. To es nekad neaizmirsīšu. Redzot atvērto griezumu, man kļuva slikti. Tagad neatceros, tieši kādu orgānu operēja. Jutu, kā sāku ģībt, izgāju no zāles un zvanīju mammai, teicu: nē, es to nevarēšu, medicīna nav man. Mamma mani mierināja, teica, ka tā ir tikai sākumā, vēlāk būs citādi. Nepadevos, gāju tālāk, līdz pienāca mirklis, kad, redzot šādus skatus, nejutos nelabi. Kad sāku strādāt “traumās”, man kā rezidentei kopā ar citiem arī vajadzēja iziet pārbaudījumu operāciju zālē. Vienam no studentiem toreiz kļuva slikti.
— Katrā profesijā ir apstākļi, situācijas, kuru dēļ var teikt — ir vērts to darīt, bieži vien paciešot negatīvo, nepatīkamo. Kāpēc tev tuva ir medicīna?
— Palīdzēšana otram. Liels gandarījums, ja varu psiholoģiski vai fiziski palīdzēt. Redzēt, ka cilvēks atveseļojas. Kad varu dot kaut ko no sevis otram, pati jūtos labāk. Medicīnā nevar strādāt kurš katrs. Ja iekšā nav cilvēcības, labsirdības, tad labāk nevajag. Noskatos, kāds personāls nereti ir slimnīcās — attieksme pret cilvēku kā pret nedzīvu lietu. Protams, arī pacienti mēdz būt dažādi. Piecos mēnešos, kopš strādāju Neretā, esmu saskārusies ar klaji dusmīgiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ārsts visā vainīgs. Cenšos pret visiem būt vienāda, neizrādīt savu attieksmi, lai gan jūtu katra pacienta noskaņojumu. Psiholoģija bija viens no maniem sapņiem, kuru varēju izvēlēties šībrīža nodarbošanās vietā. Agrā bērnībā gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju vai vetārsti, kas mani saista joprojām. Došana otram — tas ir man svarīgākais, un tāpēc šādas vēlmes.
— Bet ja neizdodas palīdzēt? Ja nav pozitīva rezultāta?
— Tad pārdzīvoju, esmu emocionāla. Dažkārt tas traucē.
No rīta līdz vakaram operāciju zālē
— Kāda bijusi tava līdzšinējā darba pieredze?
— Pēc pamatstudijām trīs gadus strādāju Gaiļezera slimnīcā (tagad Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca), kardioloģijas nodaļā, tad iestājos bakalaura studiju programmā un paralēli strādāju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā par operāciju māsu. Gaiļezerā biju invazīvās kardioloģijas laboratorijā, kur veic sirds asinsvadu pārbaudes. “Traumās” no rīta līdz vakaram pavadīju operāciju zālē.
— Tomēr neizvēlējies palikt vienā vai otrā vietā.
— Rīga kā pilsēta man īsti nepatīk, trokšņaina, lauku ritms man ir tuvāks. Nenoliedzami izaugsmes iespējas Rīgā ir lielākas. Gribēju pamēģināt ko citu, jaunu. Lai gan tagad, atskatoties uz to laiku, ir maza nožēla. Patika man tur. Lai arī darbs, glābjot cilvēka dzīvību, nav viegls, tas mani saista. Pienāca pārmaiņu laiks, un likās, ka pareizāk būs atgriezties savā dzimtajā pusē. Pirms diviem gadiem neplānoju, ka palikšu te ilgi, tad piedzima Nikola, un domāju — palikšu vēl kādu laiku laukos, bērnam te būs veselīgāka vide. Protams, domāju par sevi, ka jāturpina attīstība, jāpilnveidojas. Tagad esmu šeit, Neretā, bet neplānoju te palikt visu mūžu. Ģimenes ārste gan nebūšu. Tālākos plānos ir rudenī atsākt studijas, ceru studēt neklātienē. To, ka turpināšu iet medicīnas ceļu, zinu noteikti.
— Atgriešanās dzimtajā pusē bija viegla?
— Šaubas bija. Aizgāju uz vecāku mājām Ērberģē un drīz vien saņēmu piedāvājumu ieņemt ārsta palīga vietu. Domāju ilgi, aptuveni gadu, līdz teicu ‘‘jā’’. Pašvaldība kā jaunajam speciālistam ierādīja dzīvokli Neretas centrā. Brālis dzīvokli palīdzēja izremontēt, un dzīvot var. Tagad nevar sūdzēties, pagaidām Rīgas nepietrūkst.
Stāsti par mīlestību atstāti bēniņos
— Kādā situācijā saistībā ar pacientiem joprojām justos nedroša?
— No kā man joprojām nedaudz bail — ļoti akūtas situācijas, kurās nāktos lietot šoka kasti. Nav tā, ka baidos, bet negribētos piedzīvot. Bet ar laiku pie visa var pierast. Tā kā neesmu neretiete, lielu daļu pacientu personīgi nepazīstu. Tas varbūt ir nedaudz traucējoši, jo nevaru, viņam ienākot pa durvīm, uzreiz paņemt vajadzīgo kartīti vai, uzklausot telefonā, nejautāt vārdu. Darba pienākumos ir asins analīžu ņemšana, kardiogramma, vakcinācija, dokumentācija, kas ir puse no darba. Te strādājot, saskaros ar situācijām, kādas iepriekš bija apskatītas tikai studiju laikā un piemirsušās. Neretā lielākoties pacienti ir ar sirds slimībām, cukura diabētu, astmu, kā arī vairāk atklātu gadījumu ar ļaundabīgo audzēju. Pēdējā laikā ļoti daudz vīrusu saslimšanas gadījumu. Laikam ejot, šķiet, ka slimo cilvēku kļūst arvien vairāk. Janvāra beigās aktuāla kļuva gripa.
— Kas notiek pēc tam, kad jaunais speciālists beidz darbu un dodas mājās?
— Viņš ir ļoti noguris. Tik ļoti, ka neko negribas darīt. Aizeju uz bērnudārzu pēc bērna, un dodamies mājās. Vakaros vislabākā atpūta ir grāmatas. Lai gan brīžos, kad darba ir mazāk, jūtos slikti. Labāk, ja varu nogurt. Darbs Neretā ir jauns profils, pilnībā atšķirīgs no ‘‘Gaiļezera’’, “traumām”, daudz nācās mācīties, uzklausīt padomus. Ja būtu brīvs laiks, labprāt ceļotu. Agrāk pati rakstīju stāstus. Pierakstīju ar tiem pilnas klades. Par dzīves jēgu, mīlestību. Klades laikam kaut kur vecāku mājas bēniņos palikušas. Patika, un arī tagad nesen domāju, ka varētu atsākt rakstīt.
— Atalgojums tava līmeņa speciālistam Latvijā un ārzemēs ir ļoti atšķirīgs. Esi domājusi par iespēju atstāt Latviju?
— Man pietrūktu lauku, vecāku māju “Zvirgzdiņi”, radu. Esmu ģimenes cilvēks. Ja ārzemēs varētu ātri un viegli iedzīvoties, varbūt tā nedomātu. Pašlaik darbam ārzemēs saku “nē”. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Madara Krilova.
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1991. gada 31 maijs.
Izglītība:
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē iegūts medicīnas māsas diploms. Bakalaura studijās ieguvusi arī anestezioloģijas, intensīvās terapijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības māsas diplomu.
Ģimene: meita Nikola.
Nodarbošanās: ģimenes ārsta palīdze praksē Neretā.
Vaļasprieki: grāmatas, ceļošana.
