“Dzīves pieredze krājas, un man pašai tas patīk,” saka mūzikas skolotāja Iluta Miķēna. Viņas pieredzes pūrs ir plašs, bet tagad dzīvē ir jauns uzdevums. Pirms pusgada viņa no Liepājas puses pārcēlusies uz Seci un atzīst: “Abi ar vīru uzjautrināmies un reizē baudām to, kā mācāmies dzīvot laukos.”
“Visi to nevar, bet es varu!”
— Kā jūs no Liepājas puses nokļuvāt Secē?
— Vīrs pirms vairākiem gadiem nopirka māju un zemi Secē, taču, dzīvojot 400 kilometru no šejienes, mums tā īsti šis īpašums nebija vajadzīgs. Mēģinājām pārdot, neizdevās, piecus gadus māju izīrējām un pat atļāvām cilvēkiem tāpat par pieskatīšanu dzīvot. Katru reizi, šurp atbraucot, redzējām, ka māja kļūst arvien nolaistāka. Savu māju esmu gribējusi visu mūžu un vienā dienā aizgāju no darba, divās dienās sakrāvām visu mantu kravas mašīnā un 6. jūnijā ieradāmies Secē. Vispār jau pārcelšanās bija liela drosme. Visi to nevar, bet es varu!
— Kā šeit jūtaties?
— Ļoti labi! Izbaudu dabu un viensētas idilli. Man patīk māja, kurā dzīvojam, un tas plašums visapkārt. Ka no rīta varu iziet pagalmā ar savu kafijas krūzi un justies kā karaliene. Visu mūžu esmu nodzīvojusi dzīvoklī, kur visi tev skatās logos. Tagad dzīvoju četrus kilometrus no pagasta centra, te kaimiņus varu saskatīt vien ar binokli. Beidzot varu turēt suņus, kaķi, arī viņiem te iepaticies. Mēs esam pilsētnieki, un abi ar vīru uzjautrināmies un reizē baudām to, kā mācāmies dzīvot laukos. Esmu izlēmusi pavasarī iegādāties vistas. Ja tās nebarosies un nedēs olas, viņas tiks grāpī! Man būs siltumnīca un puķes. Kolēģe no Daudzeses iedeva dāliju gumus, pavasarī dēstīšu zemē, bet visapkārt sēšu mauriņu.
Starp citu, šeit cilvēki ir citādāki nekā Liepājas pusē. Viņos nav kurzemnieku snobisma. Liepājnieki ir ļoti augstprātīgi, iedomīgi — kā jau kurzemnieki. Savukārt šeit cilvēki ir laipni, izpalīdzīgi. Pajautā, un viņi neskopojas ar padomu, ir atvērti. Esmu jau ieguvusi labus paziņas, taču aizvien mans labākais draugs ir vīrs. Uzskatu: labs draugs ir rets putns!
Labāko vīru atrod internetā
— Kur satikāt savu Andri?
— Kur tad mūsdienās var atrast labākos vīrus? Protams, internetā! Andris ir no Rīgas. Viņš bija paskatījies manu bildi “draugiem.lv”, un es pajautāju: ko lūri? Tā pamazām sarakstījāmies un iepazināmies. Esmu pārliecināta, ka virtuālajā vidē var dabūt foršu vīrieti. (Iesmejas.) Esmu precējusies otrreiz, un satikāmies jau tad, kad mums katram bija divi bērni. Aleksa ir mūsu abu meita.
— Kā ir būt mammai ap gadiem četrdesmit?
— Zin’, kā ir? Uzskati un domas šajā vecumā krasi atšķiras, un audzināšana ir citādāka. Brīvāka. Mums abiem lielie bērni ir tādi kārtīgi, labi audzināti. Aleksu audzinām citādāk, viņai atļauts vairāk nekā savulaik Justīnei un Beātei. Arī Andra meita tēvam saka: tu mūs tik stingri audzināji, kāpēc no tā nekas netiek mazajai māsai? Manī gan reizēm ierunājas skolotāja, un tāpēc prātīgi spriežu — laikam jau labāk bērnus radīt un audzināt jauniem vecākiem. Tāpat Aleksa ir ļoti aktīva, un es reizēm nogurstu.
Vecākā friziere Latvijā
— Kāda pati bijāt bērnībā?
— Skolā varēju nemācīties, jo visu, ko skolotāja runāja, atcerējos. Brālis ir deviņus gadus vecāks, un vecuma atšķirības dēļ viņa manā bērnībā praktiski nebija. Mamma mūs audzināja viena pati un visu laiku strādāja, tāpēc no bērnības man nācās būt ļoti patstāvīgai. Vienīgajai frizierei pilsētā darba bija daudz. Šķiet, patlaban viņa ir vecākā friziere Latvijā — manai mammai ir 76 gadi, un viņa aizvien strādā. Katru gadu viņa saka: nu viss, šis būs pēdējais! Un tā gadu no gada.
— Ko dara jūsu vecākās meitas?
— Beāte palika Liepājā, viņai tur sava dzīve. Studē akadēmisko dziedāšanu. Beāte ir tāda maiga dvēsele, bet viņā ir manējais dzinulis — meita pieteikusies “X Faktora” atlasei. Esmu ļoti priecīga, kad viņa pie manis atbrauc ar savu lielo suni Bosu.
Vecākā meita Justīne atbrauca man līdzi. Viņa vēl studē pēdējā kursā Latvijas Universitātē un tagad strādā par pirmsskolas skolotāju bērnudārzā “Atvasīte” Jaunjelgavā. Man jāsaka milzīgs paldies šīs iestādes vadītajai arī par to, ka viņa palīdzējusi manai meitai iejusties Jaunjelgavā. Man patīk šī pilsēta — skaista, pie ūdeņiem. Man ir mazdēls Gabriels, Justīnes dēliņš, kuram ir trīs gadi. Man īsti nav laika būt vecmāmiņai, jo pašai vēl ir mazs bērns. Citādi pieļauju, ka būtu tāda kārtīga ome. Justīne jautāja: kā lai Gabriels tevi sauc? Par Ilutu! Jo ome mums jau ir — mana mamma.
Sagaida atplestām rokām
— Jūs jau esat visus pārsteigusi ar lieliski sagatavotiem bērnu koncertiem Secē un Daudzesē.
— Cilvēku ļoti nogurdina, ja visu laiku jātur tā latiņa, kā tas bija Liepājas pusē. Te, laukos, to nejūtu, jo visi ir priecīgi par to, ko dodu. Pilsētā pateicības vietā ir tā: dod vēl vairāk! Tāpēc šeit, laukos, esmu savā ostā. Savā vietā! Un esmu priecīga, ka manu darbu un entuziasmu novērtē.
Pirms braukšanas šurp ilgi domāju un nervozēju — ko es te darīšu, vai atradīšu darbu? Atbraucu un sapratu: bet mani taču te gaida atplestām rokām! Man bija daudz darba piedāvājumu, nācās pat izvēlēties. Visu pasaules naudu jau tāpat nevaru nopelnīt. Turklāt biju ļoti priecīga, ka arī Justīne šeit dabūja darbu. Liepājā ar savu darba pieredzi un izglītību man nebija problēmu to atrast, taču jauniem skolotājiem, kuriem nav pieredzes, Liepājā nāktos tā kārtīgi pacīnīties par vakanci. Vienai pirmsskolas skolotāja vietai reizēm bija pat 36 gribētāji! Konkurence ir liela, tāpēc man bija tāds šoks, ka šeit tevi rauj ar raušanu: nāc pie manis!
— Jums patīk savs darbs?
— Man sirdsdarbs ir tieši mūzikas mācīšana, visu mūžu esmu bijusi ar to saistīta. Mūzikas skolā beidzu vijoles klasi. Tolaik necietu ne vijoli, ne mūzikas skolu, bet mamma piespieda to pabeigt. Kopš 16 gadu vecuma Liepājas biedrības namā spēlēju klavieru pavadījumu bērnu deju kolektīvam, tad 17 gadu nostrādāju Grobiņas bērnudārzā. Nāca jauns piedāvājums, un septiņus gadus biju kultūras nama vadītāja Dunalkā, bet paralēli šajā laikā tāpat mācīju mūziku gan bērnudārzā, gan skolā. Iepriekšējā darbavieta, starp citu, man bija liels izaicinājums — trīs gadus nostrādāju kristīgajā bērnudārzā. Kristīgās dziesmas nezināju, kaut mamma vienmēr gājusi baznīcā un mans brālis savulaik bija mācītājs. Viņš septiņus gadus nodzīvoja Amerikā, ieguva doktora grādu, bet tagad vada teoloģijas lekcijas Latvijas Universitātē.
— Esat darbojusies arī citās jomās?
— Savā mūžā esmu daudz ko darījusi! Kopā ar otru muzikantu Vilni izveidojām grupu “Ilvi”, spēlējām balles, tāpat vadīju pasākumus pieaugušajiem un bērniem, spēlēju amatierteātrī. Arī Secē ar vienu kāju jau esmu amatierteātrī — režisore uzaicināja spēlēt, un laikam jau ļaušos, kaut man ne īpaši patīk mācīties tekstus. Liepājas pusē mūsu režisorei Inārai Kalnarājai ļoti patika iestudēt sarežģītās Blaumaņa lugas ar garajiem dialogiem — “No saldenās pudeles”, “Trīnes grēki”. Man ļoti patika spēlēt Auci, tāpat Zāru no “Skroderdienām Silmačos”. Uzliku melnu parūku un dziedāju: “O, Jozef, Jozef, Jozef mans!”
Esmu studējusi mūzikas, kustību un krāsu terapiju. Sev! To varu izmantot, kontaktējoties ar cilvēkiem, strādājot ar bērniem. Dzīves pieredze krājas, un man pašai tas patīk.
Par optimismu un jūru
— Jums tūlīt 45. dzimšanas diena…
— Nejūtos tik veca! Uzskata, ka, katram bērnam piedzimstot, vecāki saņem dāvanu — desmit gadu nost no vecuma. Līdz ar to man varētu ap trīsdesmit.
— Kādi ir jūsu plāni nākotnei?
— Grandiozi! (Smejas.) Nē, patiesībā nav nekas īpašs — es gribu mieru! Gribu sakārtot un izremontēt savu māju. Iekārtot to savu buduāru, kurā pati labi jūtos. Man vienmēr bijusi pārliecība, ka mājai jābūt skaistai, tīrai, sakārtotai. Man patīk ap sevi radīt tīrību. Jā, pēc tam pati varu ieiet ar kurpēm istabā, taču no rīta nevaru piecelties, ja mājās ir nekārtība. Citās jomās neesmu tāda perfekcioniste. Varu iet arī pa gaisu.
— Kāda esat savā būtībā?
— Man nepatīk rutīna. Dzīvi vajag pakustināt, lai ir jautrāk, lustīgāk. Vienmēr cenšos visā saskatīt labo, sevi uzturēt ar humoru, ar dažādām aktivitātēm. Varbūt tāpēc nekad mūžā neesmu zinājusi, kas ir pesimisms vai depresija.
— Jums aizvien ir kurzemnieku izloksne.
— Pareizāk būtu — Liepājas. Ventspils pusē ir lielāks ventiņ’ akcents, bet jā — ir, ir! Cilvēki jau pieraduši, un es mācos runāt, nenoraujot galotnes.
— Vai jums kā liepājniecei pietrūkst jūras?
— Liepājā ik rītu braucu uz darbu gar jūru… Jā, jūra man patīk — gulēt smiltīs, ieelpot jūras gaisu. Taču īpaši neskumstu — šai pusē jau esmu atklājusi labu peldvietu pie Daugavas, kur ir smilšaina pludmale — Staburagā. No ūdens es uzlādējos. Pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs, taču vienīgais, ko par šo zīmi zinu — viņi ir paši labākie! (Smejas.) ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1973. gada 15. februārī Liepājas rajona Priekulē.
◆ Līdz šim dzīvojusi Grobiņā, netālu no Liepājas.
◆ Strādā par pirmsskolas un mūzikas skolotāju pirmsskolas izglītības iestādē “Čiekuriņš” Daudzesē un mūzikas skolotāju “Vasariņā” Secē.
◆ Beigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmiju — pirmsskolas skolotāja un logopēde.
◆ Absolvējusi vijoles klasi mūzikas skolā Liepājā.
◆ Ieguvusi skolotāja privātprakses sertifikātu programmā “Vokālo iemaņu attīstīšana”.
◆ Divu biedrību — “Jauniešu teorēma” un “ASNI” — dibinātāja. Realizējusi vairākus projektus, viens no lielākajiem — jaunu mūzikas instrumentu iegāde Dunalkas kultūras namā.
◆ Dueta “Ilvi” soliste.
◆ Ģimene: vīrs Andris, trīs meitas: Justīne (25), Beāte (18) un Aleksa (6 gadi).
◆ Vaļasprieks: dejojusi flamenko, pētījusi mūzikas, kustību, krāsu, smilšu terapiju.
