Medaļai ir divas puses. Viena — uzvaras prieks un tās spozme, otra puse ir ieguldītais smagais darbs. Aizkraukles novada sporta skolas audzēkne bebrēniete Patrīcija Eiduka šodien dodas uz Dienvidkoreju, lai pārstāvētu Latviju ziemas olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā. Patrīcijai vēl nav 18 gadu, taču viņa labāk par citiem zina, ko nozīmē pilnīga pašatdeve sportam, viņa zina, kāds ir medaļas patiesais svars.
Noteikumus mainīt nevar
— Apsveicu! Kā juties, uzzinot apstiprinājumu, lai piedalītos ziemas olimpiskajās spēlēs?
— Paldies! Esmu laimīga, ziemas olimpiskajām spēlēm gatavojos ilgi un mērķtiecīgi. Noietais ceļš bija garš un grūts. Uzzinot oficiālo Latvijas delegācijas sastāvu, kļuva vieglāk ap sirdi. Sezonas sākumā vēl nebiju droša par savu pozīciju, taču decembra vidū sapratu, ka no mūsu tautiešiem distanču slēpošanā tieši man ir vislielākās izredzes iegūt ceļazīmi uz Dienvidkoreju. Punktu ziņā konkurentiem biju soli priekšā, atlika tikai noturēt pozīcijas. Mierinājumu sniedza arī tas, ka tiku “Top 300” labāko distanču slēpotāju grupā pasaulē, tas deva papildu kvotu — vēl vienai distanču slēpotājai iespēju startēt ziemas olimpiskajās spēlēs.
— Sekoji līdzi pašmāju distanču slēpotāju cīņai par otru ceļazīmi uz olimpiādi?
— Visu laiku turēju roku uz pulsa, sekoju līdzi notikumiem, lai zinātu, kas kopā ar mani pārstāvēs Latviju. Kad Latvijas Olimpiskā komiteja paziņoja lēmumu, apstiprinot Ingas Paškovskas piedalīšanos, sabiedrībā radās domstarpības. Daļa sabiedrības uzskata, ka šī vieta pienācās aizkrauklietei Andai Muižniecei, jo viņa šosezon uzrādījusi labākus rezultātus nekā Inga. Taču Ingai ir augstāka pozīcija pasaules rangā, tas bija noteicošais faktors. Personīgi es pilnībā atbalstu Olimpiskās komitejas lēmumu, tas ir adekvāts. Noteikumi visiem ir vienādi, attiecīgie normatīvi kandidātu izvērtēšanā tika pieņemti pirms diviem gadiem. Spēles laikā noteikumus mainīt nevar, ar to sportā jārēķinās. Abas sportistes ir labas, viena ir spēcīgāka distancē, otra sprintā.
— Ar kādām cerībām, mērķiem posies ceļam?
— Nezinu, uz ko varu cerēt, šīs būs manas pirmās olimpiskās spēles. Šobrīd pat nav skaidrības par dalībnieču skaitu sacensībās. Mērķis man ir, bet skaļi par to runāt nevēlos. Mans galvenais pienākums ir noslēpot pēc iespējas labāk, parādīt maksimumu, uz ko esmu spējīga.
Esmu vēl jauna, ceru, ka cilvēki to saprot un negaidīs no manis “brīnumu lietas”. Slēpošanā 17 gadi ir tikai sākums, lielās uzvaras un panākumi sākas no 25 gadiem. Protams, ir arī izņēmumi. Dabas dots talants ir norvēģu slēpotājam Johanesam Klaibo. Viņam ir tikai 21 gads, taču jau guvis uzvaras vairākos pasaules kausa posmos. Apbrīnoju tādus cilvēkus. Taču parasti tā nenotiek. Visbiežāk jāiegulda smags darbs un jānoiet garš ceļš, lai tiktu pie visvērtīgākajām augstākā kaluma godalgām.
Prioritāte — sports
— Kā gatavošanos olimpiādei izdodas apvienot ar skolnieces gaitām?
— Šogad par prioritāti kļuva sports un olimpiskās spēles, mācības palika otrajā vietā. Rudenī līdz mērķa īstenošanai par olimpiādi bija palikuši pēdējie metri, treniņi nomainīja skolas solu. Taču esmu apņēmības pilna un ceru, ka mācību gadu beigšu ar labām sekmēm.
Man ir paveicies, Kokneses vidusskolā, kur mācos, pedagogi ir saprotoši, atbalsta skolas direktors, kurš pats sporto. Mācību process turpinās, šobrīd iespēju robežās vielu apgūstu mājās. Man tiek sūtīti materiāli un uzdevumi, pēc ziemas olimpiskajām spēlēm atgriezīšos skolā.
Šobrīd laika nekam citam kā treniņiem nav. Agrāk apguvu ģitārspēli, dejoju tautasdejas. Gribētos to visu turpināt, taču šobrīd viss ir pakārtots lielajam mērķim — debijai ziemas olimpiskajās spēlēs.
Piesātinātais periods bija neilgi pirms jaunās sezonas sākuma, tad notika visintensīvākie treniņi. Tā kā pie mums sniega nav, šobrīd katru dienu pirmo treniņu aizvadu Madonā vai Pļaviņās, kur ir mākslīgais sniegs. Tā kā neesmu pilngadīga un man nav autovadītāja apliecības, tad arī šis process — nokļūšana uz kalna — nav tik vienkāršs. Tētim, kurš ir arī mans treneris, ir algots darbs, tā kā viņš ir aizņemts, tad laikus sarunājam kādu, kas var palīdzēt izbraukāt. Pēc rīta treniņa seko neliela atpūta mājās, pusdienas, tad otrais treniņš kopā ar tēti, un viss, diena galā. Protams, žēl, ka tepat reģionā nav iespējas pilnvērtīgi gatavoties, šļūkāšana man vairs neder, treniņam un apstākļiem jābūt kvalitatīviem, no otras puses — ir veselīgi mainīt lokāciju. Vienveidība nogurdina, vides maiņa ik pa laikam nekaitē.
Sievišķības trūkumu kompensē drosme
— Vai ar īsajām Latvijas ziemām pietiek, lai ieslēpotos?
— Tiek meklēti risinājumi. Nesen atgriezos no trīs mēnešus ilgas treniņnometnes. Oktobrī devos ceļā, atgriezos decembra beigās. Pabiju trīs dažādās valstīs. Ceļā devos kopā ar citiem slēpotājiem, vislielākās grūtības sagādāja ilgas pēc mājām un ģimenes. Tētis ar brāļiem mani apciemoja, kopā trenējāmies. Jaunākais brālis Edijs man ir lielisks sparinga partneris, šobrīd mūsu spējas ir līdzvērtīgas, savstarpēji konkurējam, un tas palīdz pilnveidoties.
Treniņnometnēs lielākoties esmu viena, bez trenera, tētis reti var izbrīvēties. Esmu patstāvīga un zinu, kas katrā reizē man jāizdara. Ar tēti sazvanāmies, pārrunājam treniņa plānu. Viņam nav citas izvēles, kā man uzticēties.
Esmu mērķtiecīga, man piemīt sacensības gars, daļēji to ietekmējis tas, ka esmu augusi kopā ar sešiem brāļiem. Esmu drošāka kā manas vienaudzes, bravūrīgāka, reizēm šķiet, ka man mazliet trūkst sievišķības.
— Kā ir, ja treneris ir tēvs?
— Vispār traki! (Smejas.) No malas esmu vērojusi, kā ir, ja treneris nav saistīts ar sportistu ģimeniskām saitēm — izskatās diezgan vienkārši. Piemēram, es nevaru pateikt, ka man jāmācās un uz treniņu šodien netieku. Tētis panāks, ka izdaru visas skolas lietas un tāpat došos uz nodarbību. Patiesībā, domāju, man ir paveicies. Diez vai treneris, cilvēks no malas, ziedos visu savu laiku un spēku viena audzēkņa attīstībai. Tētim toties nekā nebūs žēl, viņš manā labā darīs visu.
— Vai tev ir kāds veiksmes talismans?
— Par veiksmes amuletu uzskatu gredzenu. Tētis to uzdāvināja mammai, savukārt viņa nodeva man. Es no tā nešķiros, ticu, ka tas man nes veiksmi.
— Profesionālais sports nav laupījis jaunības priekus?
— Redzu, kā mani draugi un vienaudži dodas izklaidēties, brauc ceļojumos un dara ko citu aizraujošu. Apzinos, ka es to šobrīd nevaru atļauties — viss pakārtots slēpošanai. Šādos brīžos palīdz aprunāšanās ar brāļiem, viņu pieredze ir apliecinājums tam, ka eju pareizo ceļu. Lielākie brāļi joprojām pateicas tētim par stingro režīmu. Tas viņus ir norūdījis, padarījis patstāvīgus. Tas ir liels ieguvums. Sports audzina, pieradina pie režīma. Es neko nenožēloju. Ja esmu sākusi šo ceļu, tad to arī pabeigšu — eju uz pilnu banku.
— Kā ir būt Latvijas sportistu elitē?
— Sacensībās izjūtu lielāku spiedienu. Cilvēki zina, uz ko esmu spējīga, un gaida no manis augstvērtīgu sniegumu. Aizbraucot uz Latvijas čempionātu, no manis gaida uzvaru, tas rada iekšēju spriedzi, nevēlos nevienu pievilt.
Visam ir savas aizkulises
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Līdz 12. klasei, cik iespējams turpināšu slēpot. Tālāk jau viss atkarīgs no rezultātiem — vai tie turpinās augt vai iestāsies stagnācija. No rezultātiem atkarīgs, ko iesākšu tālāk. Līdz olimpiskajām spēlēm plāns bija vienkāršs — trenēties un startēt līdz vidusskolas beigšanai, tad doties studēt un sportot tikai prieka pēc. Vēlētos studēt medicīnu, tā ir sarežģīta nozare, ko nevar apvienot ar augsta līmeņa sportu. Arī brāļi beidza savas sportistu gaitas pēc 12. klases. Pieaugot jādomā par nākotni, profesionālais sports ir dārgs, jārūpējas par finansiālo pusi. Ja nav sponsora vai ietekmīgas aizmugures, tad sportists var izaugt tikai līdz konkrētam līmenim. Man bail domāt, kā tas varētu būt — neslēpot. Es to daru katru dienu, tā ir daļa no manis. Nāks laiks, nāks padoms, un tad jau redzēsim, kur dzīves ceļi mani aizvedīs.
— Kas ir tava panākumu atslēga?
— Pirmkārt, labi gēni! Mums ģimenē ir daudz izcilu sportistu. Taču patiesais panākumu atslēgvārds ir — neatlaidīgs darbs un apņēmība. Ar slēpēm ģimenē visi esam “uz tu”. Viss sākās ar vectēvu, turpinājās ar tēvu, savukārt viņš to nodeva mums, bērniem. Slēpoju kopš brīža, kad iemācījos staigāt. Vecākie brāļi devās uz slēpošanas treniņiem, īsti pat nebija izvēles, devos līdzi. Ar katru gadu nodevos tam arvien nopietnāk un, lūk, kur esmu aizslēpojusi.
— Vai izcīnītās medaļas un balvas dod gandarījumu?
— Man ir kādas 130 godalgas. Šogad saņēmu Kokneses novada “Gada sportistes” balvu, priecājos par katru novērtējumu. Daudzi nesaprot, ap ko tā lieta grozās, neviens nezina, cik daudz pūļu esmu ieguldījusi, lai kļūtu par tādu distanču slēpotāju, kāda esmu šodien. No malas varbūt šķita, ka viss bija vienkārši. Ja jau esmu labākā Latvijā, tad nav nekāds brīnums, ka tieku uz olimpiskajām spēlēm. Tam visam ir savas aizkulises.
Slavas dziesmas un uzslavas daudzus sportistus padarījušas pārāk pašpārliecinātus un iedomīgus. Ceru, ka spēšu saglabāt paškritisko skatījumu un prieku par katru panākumu. Ikreiz, dodoties uz startu, daru to ar pilnu atdevi, nesamierinos ar sasniegto. Nekad nenovērtēju konkurentus par zemu. ◆
