Kokneses tūrisma informācijas centrā notika Eiropas Parlamenta deputāta Arta Pabrika kultūrvēsturiskās esejas “Hiršenhofas stāsts” atvēršanas svētki. Grāmatā autors apskata baltvācu apdzīvoto Iršu jeb Hiršenhofas koloniju tās pastāvēšanas laikā no 1766. līdz 1939. gadam. Tā kā Iršos ir Arta Pabrika dzimtas saknes, esejā iekļauta personīga stīga — laikabiedru atmiņas, dzīvesstāsti un fotogrāfijas.
Interesē jau bērnībā
Arta Pabrika ceļš uz Hiršenhofu sācies bērnībā, kad viņš labprāt gremdējies vecmammas stāstos par dzīvi, vēsturi un karu. Eseja apskata baltvācu apdzīvoto Iršu jeb Hiršenhofas koloniju, kas ir vienīgā vieta Baltijā, kur pastāvējusi 1766. gadā dibināta kompakta vācu zemnieku kolonija.
“Mums katram, ejot savu dzīves ceļu, bieži rodas jautājums — kāda ir mūsu loma dzīvē, kāpēc mēs dzīvojam? Ja pajautājam sev, saviem bērniem, ko īsti zinām par savu mātes, tēva vai vecvecāku dzīves gājumu, izrādās, ka gaužām maz. To zinu no personīgās pieredzes, jo mazbērni vairs īsti nezina, no kurienes cēlušies viņu vecvecāki, kur ir viņu saknes. Ar ikdienas rūpēm visi esam noslogoti, un šādām lietām neatliek laika. Šis ir Latvijas simtgades gads, pie sevis domāju — varbūt tas ir tas atskaites punkts, kad mums katram pašam vajadzētu paskatīties uz to, kā mūsu dzimta, apkārtne, ciems, novads un mūsu valsts ir dzīvojusi, attīstījusies, ko piedzīvojusi pirms 100, 200 un 300 gadiem,” stāsta grāmatas autors.
Irši — unikāla vieta
Lēnām kārtojot materiālus un informāciju par Iršu vēsturi, runājot ar Iršu pagasta cilvēkiem, daudziem vecās vācu kolonijas bijušajiem iemītniekiem, kas mūsdienās mitinās Vācijā, lēnām radusies ideja par šo eseju.
“Vai mūsu zināšanas par pagātni sniedz mums sakņu sajūtu, kurā smelties spēku un pārliecību lūkoties nākotnē kā brīviem cilvēkiem? Es ceru, ka eseja par Hiršenhofu motivēs lasītājus meklēt atbildes uz šiem jautājumiem. Protams, arī pats sāku tās meklēt caur savu personīgo skatpunktu, jo visi skatāmies uz lietām caur savu prizmu, caur savu dzīvi. Bērnībā mani ļoti interesēja vecāku un vecmammas stāsti par senākiem laikiem un vēsturi. Mani urdīja tēma par kolonistiem, nonācu līdz vārdam “Hirnšenhofa”, līdz vecajiem kapiem un Liepkalnes baznīcai, kur padomju laikos glabājās minerālmēsli. Tas viss manī jau bērnībā radīja interesi uzzināt kaut ko vairāk. Iršu ciems patiesībā ir unikāla vieta, jo tā ir vienīgā vieta Baltijā, kur vairākus simts gadu kompaktā vietā un formā dzīvojuši vācu jeb baltvācu zemnieki. Citas tādas vietas nav,” stāsta Artis Pabriks.
Baltijas valstis ir kā kamenes
Grāmatas autors teic, ka droši vien vecmammas ietekmē izstudējis vēsturi. “Viens no spēcīgākajiem vēsturniekiem profesors Inesis Feldmanis ir pētījis baltvācu vēsturi. Viena no viņa drosmīgākajām atziņām ir, ka 1939. gadā Latvija zaudēja ļoti būtisku savas tautas sastāvdaļu, kas bija liels ekonomisks, sociāls, kulturāls un politisks zaudējums. Tā bija baltvāciešu izbraukšana no Latvijas. Ja paraugāmies uz to no šodienas politikas viedokļa — tas ir brīnums, ka mūsu valsts ir atjaunojusies. Savukārt Igaunijas vēsturnieks teicis, ka Baltijas valstis ir kā kamenes, jo tām saskaņā ar fizikas likumiem nevajadzētu lidot. Ar Baltijas valstīm ir tāpat — ne Latvijai, ne Lietuvai, ne Igaunijai nevajadzēja pastāvēt, jo tās ir pārāk mazas. Baltvācu klātbūtne devusi tik daudz, mums pašiem to neapzinoties. Ja nebūtu noticis 2. pasaules karš un daudzās traģēdijas, izsūtīšanas, mūsu politiskā kultūra pašreiz būtu pilnīgi citāda. Kāda būtu mūsu valsts, ja cilvēki nebūtu izsūtīti? Te būtu pavisam cita vide, jo te cilvēki būtu dzīvojuši gadu simtiem, te būtu daudz attīstītāka eiropeiska valsts ar daudz augstāku sabiedrības attīstības līmeni un pavisam citām problēmām,” domā autors.
Grāmatu iecerēts tulkot vāciski
Šīs visas domas, fakti bija tas, kas pamudināja rakstīt grāmatu. Artis Pabriks teic, ka laika gaitā mājās bija sakrājusies kaudze ar dažādiem materiāliem, tad vēl Valda Kalniņa no Iršiem palīdzēja ar materiāliem, kas ir viņas arhīvā skolas muzejā: “Viens no iemesliem, kāpēc vēlējos šos materiālus apkopot grāmatā — lai atdotu parādu tuviniekiem, senčiem, kas atdusas Mazozolu un Liepkalnu kapos. Otrs iemesls — vēlos parādīt ar nelielu vēsturisku ieskatu mūsu bagātībās, kas ir visapkārt — Iršos, Koknesē un Ērgļos. Trešais — likumsakarīgi šodien esam Kokneses tūrisma informācijas centrā, jo domāju, ka mana grāmata varētu būt arī ļoti interesants materiāls, ko piedāvāt tūristiem. Esmu iecerējis tulkot šo grāmatu arī vācu valodā un ceru, ka šī gada laikā tas man izdosies.”
Autors uzsver, ka grāmata ir kultūrvēsturiskā eseja, tur ir atsauces, un tas nav akadēmisks pētījums. Grāmatai līdzi nāk kartes no 1916., 1767., 1950. gada un mūsdienu karte ar īpašumrobežām un ceļiem, kam pa virsu pēc iespējas precīzāk ir uzlika tā laika Iršu jeb Hiršenhofas shēma ar visiem īpašumiem. Iekšā ir katra īpašnieka vārds, īpašuma lielums, un, ja mājām ir mūsdienu nosaukums, tas arī tur ir. Katrs var atrast, kur viņš dzīvo, kur dzīvojuši viņa senči, un redzēt to mūsdienu izpratnē.
Vācu radurakstos “aizracies” līdz 15. gadsimtam
Pastaliņas uz esejas vāka nav tikai tāpēc, lai norādītu uz latviskumu vai lauku dzīvesveidu, tām ir savs stāsts. Pastalas taisījis viens no kolonistiem Georgs Rātfelders, autora vecvecmammas brālēns. Vācu tradīcijās pastalas neeksistē, viņiem tādu apavu nav, un tas nozīmē, ka viņš, dzīvojot šeit, pārņēmis šo tradīciju. “Pastaliņas ir mūsu īpašumā. Kopā ar sievu Undīni izdomājām, ka liksim tās uz vāka. Ir daudz lietu, kas saglabājušās no kolonijas laikiem — maisi ar uzrakstu Nr. 18, jo senčiem māja bija ar šo numuru. Iršos mājas bija pēc numuriem, nevis pēc vārdiem. Ir doma, ka daudzās sakrātās mantas varētu kādreiz izlikt apskatei, kad izdosies mūsu samērā sabrukušo īpašumu sakārtot. Ir daudz lietu, kas vēl nav izpētītas, mans mērķis ir tās saglabāt, izpētīt, jo ir interesanti zināt, no kurienes tu nāc un kurp tu ej. Es šajos vācu radurakstos esmu “aizracies” līdz 15. gadsimtam. Iesaku, lasot šo eseju, aizdomāties par savu dzimtu, varbūt kādam radīsies interese par sevi kaut ko vairāk papētīt. Tā būs vēl viena laba dāvana Latvijai simtgadē. Jo vairāk zināsim, no kurienes nākam, jo labāk zināsim, kur un kā vēlamies iet,” novēl Artis Pabriks. ◆
