Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas vēstures skolotājs Edgars Bērziņš svin 29. dzimšanas dienu, bet gadus neskaita.
Skolotājs Bērziņš klases priekšā nostājās 22 gadu vecumā. Pirmajā gadā bijusi dīvaina sajūta strādāt plecu pie pleca ar skolotājiem, kuri viņu pašu mācījuši, tomēr nekad nav bijis mulsuma stāvēt klases priekšā. Viņš ieviesis stingrību un kārtību, klasē ir norunāts: kāds vārds un uzvārds uz durvīm, tas arī klasē noteicējs.
Edgars Bērziņš domā, ka pedagoga profesija ir izaicinājumu pilna, tāpēc ļoti vīrišķīga. “Skolotājam ir nepieciešams loģisks prāts un stipra nervu sistēma, lai saglabātu veselīgu privāto dzīvi, lai tā nekļūtu par žurnālu uz galda, bet reāla lieta. Mēģinu dzīvot, lai darba lietas ir darbā, bet mājās esmu ģimenē. Sieva ļoti labi piefiksē, kad, atnākot no darba, sākas skolotāju stiķi un niķi — gribu mācīt, kā jādzīvo, tad viņa man saka: “Izej ārā, aiztaisi durvis, atstāj skolotāju tur, nāc iekšā!” Tāpēc, lai gan abi ar sievu esam vēsturnieki, nolēmām, ka ģimenē pietiks viena šīs profesijas pārstāvja, kurā strādāju tieši es.”
Visu rakstu lasiet laikraksta “Staburags” 26. janvāra numurā.
