Aizkrauklietis Pjotrs Kajaļins par ieguldījumu Aizkraukles pilsētas attīstībā šomēnes saņēma novada pašvaldības augstāko apbalvojumu — Aizkraukles novada Goda pilsoņa nosaukumu. Ilgus gadus viņš strādājis Pļaviņu spēkstacijā, bet pavisam darbā dažādās hidroelektrostacijās aizvadīti 62 gadi. 31. janvārī Pjotram Kajaļinam apritēs 80 gadu, un viņš joprojām strādā —
pašlaik kā SIA “Latvijas Energoceltnieks” inženieris konsultants palīdz Rīgas HES agregātu rekonstrukcijā.
Pārvilina no Krievijas spēkstacijas
— Kā sākāt darba gaitas Aizkrauklē?
— Mani vecāki dzīvoja Igaunijā. Pēc 7. klases beigšanas iestājos tehnikumā Ļeņingradā, kur dzīvoja mātes māsa. Viņa pierunāja manu māti: “Petja labi mācās, lai stājas tehnikumā!” Tā es 1952. gadā iestājos tehnikumā un 1956. gadā to pabeidzu, iegūstot vidējo tehnisko izglītību. Tie, kas labi mācījās, varēja izvēlēties darba vietu. Tā kā ieguvu sarkano diplomu, man piedāvāja darbu četrās hidroelektrostacijās. Palaimējās, nokļuvu tolaik lielākajā pasaules spēkstacijā — Kuibiševas HES. Tur es nostrādāju septiņus gadus. Tajā laikā iestājos Ļeņingradas Politehniskā institūta neklātienes nodaļā un 1963. gadā pārcēlos darbā uz Ukrainu, Dņeprodžeržinskas HES. Tur nostrādāju divus gadus. Tolaik Pļaviņu HES galvenais inženieris meklēja labus speciālistus. Viņš devās uz Krievijas spēkstacijām un aicināja speciālistus strādāt Latvijā, es biju viens no tādiem, man toreiz bija deviņu gadu darba stāžs vairākās spēkstacijās. Tā nokļuvu Latvijā un kļuvu par “okupantu”. Pļaviņu spēkstacijai bija jāstrādā, kompromisu vajadzēja atrast. Ja nav speciālistu uz vietas, viņi ir jāuzaicina no citurienes. 1965. gadā sāku strādāt par turbīnu ceha maiņas meistaru, vēlāk par priekšnieku.
— Dzīvesvietas maiņai labprāt piekritāt?
— Nē. Strādāju Ukrainā, kur ir silts klimats, tur uzreiz saņēmu dzīvokli. Taču māte dzīvoja Igaunijā, bija jau gados, vajadzēja viņai palīdzēt. Pārcēlos, lai būtu tuvāk viņai.
Sīrijā konsultē
arābus
— No 1980. līdz 1984. gadam — 3,5 gadus — strādājāt Sīrijā. Kādu darbu tur veicāt?
— Padomju speciālisti pirms spēkstacijas celtniecības Sīrijā veica pamatīgus izpētes darbus, vadīja celtniecību, pēc tam konsultēja. Pēc uzcelšanas HES strādāja padomju inženieri konsultanti, viņi deva padomus, kā uzraudzīt spēkstacijas darbu, novērst dažādas nepilnības, trūkumus, kur un kā remontēt, lai viss darbotos nevainojami, lai nebūtu avāriju. Strādāju par inženieri konsultantu, apmācīju vietējos arābu inženierus. Tur strādāja daži arābu inženieri, kuri bija pabeiguši institūtu Padomju Savienībā un mācēja krievu valodu, līdz ar to bija viegli viņiem lasīt lekcijas, rekomendēt, pamācīt. Viņi bija tulki, apmācot atslēdzniekus, metinātājus un citus strādniekus. Sīrijā trīsarpus gadu laikā vairākas reizes valsts energosistēmā notika avārijas, valsts iegrima tumsā, arābi zvanīja mums uz spēkstaciju un prasīja, ko darīt. Tas nebija mūsu pienākums, tomēr palīdzējām, guvām labu skolu avāriju novēršanā, jo Padomju Savienībā līdzīgas situācijas netika pieļautas. Mēs pie elektroenerģijas esam pieraduši kā pie dienas gaismas, it kā to mums dotu Dievs. Bet kādam tā ir jāsaražo, jāseko, lai sistēma strādātu.
Mums maksāja mazāk par pusi no tā, ko par mūsu darbu Sīrija maksāja Padomju Savienībai. Tomēr tā bija pietiekami laba summa, savā valstī mēs tādu nevarētu nopelnīt. Vedām mājās tā laika luksuspreces — magnetofonus un citas mantas.
Kartupeļi dārgāki
par apelsīniem
— Tā kā padomju speciālistu bija daudz, tika izveidota maza pilsētiņa ar savu klubu, bibliotēku, sporta laukumu, atpūtas vietām, bērnudārzu, sākumskolu. Sīrijā dzīvoja arī mana sieva, divi mūsu dēli dvīņi tur pabeidza pirmo klasi. Dažādu iemeslu dēļ ilgāk par pieciem gadiem parasti tur neviens nestrādāja. Atceros — kartupeļi tur maksāja dārgāk nekā apelsīni, tos izaudzēt bija daudz vieglāk. Sadzīves apstākļi bija ļoti labi, mūs labi apgādāja ar produktiem. Vistas pirkām tirgū — parādījām, kuru gribam, un to turpat nokāva. Līdzīgi pirkām aunus, ja vajadzēja sarīkot banketu par godu aizbraukšanai. Mums bija tulki — padomju uzbeki, kuri labi prata krievu un arābu valodu.
“Mister Kajaļin, lai es nekad vairs neredzētu!”
— Kādi bija darba apstākļi?
— Ļoti labi! Katram sīriešu priekšniekam bija oficiants, kas gan tā netika saukts. Viņa pienākumos bija savam priekšniekam pagatavot kafiju, sulas. Mēs tādus pakalpojumus nedrīkstējām izmantot. Pusdienas nesām līdzi somā, jo ēdnīcu tur nebija.
Katram priekšniekam bija mašīna — jo augstāks priekšnieks, jo labāka mašīna. Ģenerāldirektors drīkstēja braukt tikai ar mersedesu. Sava darba pirmajā dienā pēc darba iekāpu strādnieku dienesta autobusā, nākamajā dienā mani izsauca galvenais inženieris, arābs, un sacīja: “Mister Kajaļin, vai jums vakar nebija, ar ko aizbraukt mājās?” Izbrīnījos — kā nebija? Braucu ar autobusu! Viņš sacīja: “Lai es nekad vairs neredzētu, ka jūs ar strādniekiem brauktu vienā autobusā!” Tur bija stingri jāievēro kārtība, strādniekiem bija jābrauc ar autobusiem, sīkiem ierēdņiem — ar mikroautobusiem, augstākajai spēk-
stacijas vadībai — ar mersedesiem, bet padomju speciālisti drīkstēja braukt tikai ar volgām. Reiz kādam arābam apstājās automašīna, padomju inženieris izkāpa no sava auto un to pastūma, mašīna iedarbojās. Nākamajā dienā viņš saņēma pārmetumu — vai mēs jums maksājam par to, lai jūs stumtu mašīnas?
Spēkstacijas garums bija 200 metru. Lai nokļūtu otrajā krastā, arābu inženieris gaidīja, kad no garāžas pēc remonta atdzīs mašīnu, kājām viņš negāja. Mēs gājām kājām.
Uz sievietēm skatās kā uz citplanētiešiem
— Spēkstacijā strādāja tikai viena arābu sieviete, kāda priekšnieka sieva. Sievietes darbā tur nepieņēma. Kad padomju speciālistu sievas aizgāja uz HES, jo tur todien veikaliņā pārdeva lētus produktus, pēc desmit minūtēm saskrēja kādi simts arābi no visas HES un skatījās uz sievietēm kā uz citplanētiešiem, jo tur tā nebija pieņemts. Tādēļ vīri sievas tūlīt sūtīja mājās.
1985. gadā atgriezos Aizkrauklē un vadīju turbīnu cehu. Darbs visu dzīvi bijis atbildīgs — to man mācīja studiju laikā. Toties tagad nav jādomā, ar ko nodarboties.
Strādāju specializētajās apakšorganizācijās, kuras veic spēkstaciju remontu, rekonstrukciju. Pašlaik esmu SIA “Latvijas Energoceltnieks” inženieris konsultants.
Atdod godu žurku ķērājam
— Teicāt, ka esat strādājis deviņās spēkstacijās. Vai atmiņā nāk arī kādi kuriozi?
— Kuibiševas spēkstacijā viesojās tik daudz svarīgu, augsta ranga viesu, ka tur bija ieviesta stingra disciplīna un izstrādāts viņu sagaidīšanas rituāls, instrukcija — viņiem ierodoties, vajadzēja piecelties un ziņot, kas tu esi un ko tu dari, pretējā gadījumā varēja saņemt sodu. Vecie darbinieki instrukciju stingri ievēroja, bet mēs, jaunie, tam pretojāmies un, ieraugot kādu, kas izskatījās pēc svarīgas personas, mainījām maršrutu. Reiz, ieraugot labi ģērbtu cilvēku, vecākais mašīnists pielēca kājās un ziņoja: “Es, mašīnists Gordejevs, apkalpoju no pirmā līdz ceturtajam agregātam, stacija strādā normāli, viss kārtībā.” Viesis sacīja: “Paldies, bet esmu no sanitāri epidemioloģiskās stacijas, ierados pārbaudīt, kā te notiek cīņa ar žurkām!” Pēc tam citi viņu ilgi ķircināja: “Stāsti, kā tu žurku ķērājam atdevi godu!” Stacijā bija arī armijas tipa parādes formas. Ierodoties augstiem viesiem, tās vajadzēja uzvilkt, nedrīkstēja rādīties noeļļotā darba tērpā. Mēs, jaunie, nolēmām, ka tādās formās būtu labi iet uz dejām un aiznesām mājās. Ieradās viesi, bet mums formu nav. Maiņas priekšniekam samelojām, ka atdevām mazgāšanā. Viņš mums tūlīt lika paslēpties, kamēr viesi aizies.
Saindējas ar metāna gāzi
— Vai spēkstacijā gadījušās arī bīstamas situācijas?
— Tas bija sen Pļaviņu HES — reiz pusdzīvs paliku turbīnas telpā 20 — 25 metru dziļumā. Kādu laiku turbīna netika darbināta, un telpa ap to piepildījās ar metāna gāzi, bet mēs par to nebijām padomājuši. Vispirms šahtā iekāpu es, lai noteiktu darbu apjomu, pēc tam, piesiets drošības jostā, kāpa atslēdznieks. Darbabiedri pēkšņi sajuta, ka viņš pa kāpnēm pats vairs neiet, karājas kā bez dzīvības, un uzvilka augšā. Strādnieki sauca, kas ar mani, bet es neatsaucos. Tad viņi šahtā ielaida cauruli un ar kompresoru tūlīt iepūta saspiestu gaisu, lai izklīdinātu smacējošo gāzi. Atguvu samaņu. Pēc tam man aplika drošības jostu, un es izkļuvu laukā. Mani nogādāja slimnīcā, bet tur tomēr nevajadzēja palikt. Tas bija dramatisks brīdis. Desmit, piecpadsmit minūtes varēja būt liktenīgas. Labi, ka visi rīkojās ātri, un mēs palikām dzīvi. Pēc tam tika izstrādāta instrukcija, kā strādāt šādos apstākļos, pirms tam tādi gadījumi nekur nebija notikuši. Pieredzi negūsi, ja pats nekad nekļūdīsies vai arī nebūsi mācījies no citu kļūdām.
Noskrien
13 maratonus
— Jūs joprojām skrienat. Kā pievērsāties sportam?
— Sportot sāku 18 gadu vecumā. Ļeņingradas tehnikumā pēkšņi bija jākārto sporta normas, bet neviens to iepriekš nepateica. Pirms tam ēdnīcā bijām notiesājuši pa divām porcijām. Kaut kā noskrēju 100 metru, bet pēc tam ar lielām mokām skrēju trīs kilometrus. Distanci vajadzēja noskriet 12 minūtēs, es ar pūlēm šo normu nokārtoju. Kad pēc tehnikuma pabeigšanas sāku strādāt Kuibiševas hidroelektrostacijā uz Volgas, aizdomājos — kādēļ gan es tik slikti skrienu?! Vajag patrenēties! Vakaros, kad bija tumšs un neviens neredzēja, sāku skriet. Drīz vien uzvarēju pilsētas sacensībās triju kilometru krosā, apsteidzot par sevi jaunākus konkurentus. Kad sāku strādāt Latvijā, biju jau pieredzējis sportists. Uzvarēju rajona sacensībās un Latvijas izlases sastāvā piedalījos Eiropas veterānu čempionātos.
Tie, kas bija vecāki par 35 — 40 gadiem, jau bija veterāni. Piedalījos Eiropas čempionātos Grieķijā, Zviedrijā, Itālijā, Somijā. Skrēju 1500, 5000 un 10 000 metrus un maratonus. Kad maratons man iepatikās labāk nekā 1500 metru distance, noskrēju 13 maratonus un vienreiz uzvarēju Rīgas starptautiskajā maratonā veterānu grupā, toreiz man bija vairāk nekā 60 gadu. Maratonus esmu skrējis arī Maskavā, Ļeņingradā, Igaunijā. Latvijas veterānu čempionātos esmu izcīnījis daudz zelta medaļu.
Suns palīdz skriet vēl ātrāk
— Kad esi labi trenēts, viss kārtībā, vienmēr novērtēju savus spēkus un nedaru vairāk, nekā spēju. Nebiju tāds fanātiķis, tādēļ skaļu uzvaru man nav.
Reiz 26 kilometru skrējiens Madlienas pusē veda pa laukiem, kur nebija ceļu, un es apmaldījos. Jaunie zēni aizskrēja tālu priekšā, nolēmu viņiem pakaļ nedzīties. Gribēju pajautāt vietējiem iedzīvotājiem ceļu, kādā sētā atvēru vārtiņus, tur, ieraudzījuši vīrieti sporta biksēs, izbijās un katram gadījumam izlaida suni. Es sāku skriet vēl ātrāk nekā pirms tam. Finišā visus saskaitīja, viena nav. Norīkoja meklēšanas mašīnu, lai mani atrastu, un tā es pirmo reizi dzīvē finišēju automašīnā. 26 kilometru vietā droši vien noskrēju vairāk nekā 40.
Neticami liela izturība
— Ko jums devis sports?
— Sports man devis neticami lielu izturību. Padomju laikā mūs sūtīja uz kolhoziem novākt ražu, varēju strādāt visu dienu un stiept maisus, nebiju noguris. Skriešana lielu spēku neattīsta, bet izturību gan. Skatoties uz mani, arī dēli sāka skriet. 10 — 12 gadu vecumā viņi kopā ar mani viegli noskrēja desmit kilometru un pat vairāk. Ieraugot, ka, būdams veterāns, skrienu, arī citi vēlējušies sākt skriet.
Ikdienā daudz esmu skrējis līdz Aizkraukles dzelzceļa stacijai trīs kilometrus turp un atpakaļ, sniegs, putenis vai lietus. Reiz puteņa laikā kāds nepazīstams vieglā automobiļa vadītājs apstājās un ar žestiem lika saprast, ka tik traku cilvēku vēl nav redzējis. Pavisam drīz man būs 80 gadu, tāpēc tagad tikai viegli skrējieni.
Visi dēli iet tēva pēdās
— Ar sievu Lidiju laulībā esat nodzīvojis 54 gadus!
— Apprecējos 1963. gadā. Pirmais mūsu dēls Igors piedzima 1964. gadā Ukrainā, kad strādāju Dņeprodzeržinskas HES. Tagad viņš strādā uzņēmumā “SHEMS” Ķeguma HES rekonstrukcijas darbos. Viņš pabeidza Ļeņingradas Politehnisko institūtu, strādājis Ukrainā un Vjetnamā, arī cēlis HES. Jaunākie dēli dvīņi, kuri piedzima 1977. gadā, arī pabeidza Ļeņingradas Politehnisko institūtu, viņi strādāja spēkstacijās: viens — Rīgas HES, otrs — Ķeguma HES. Sergejs dzīvo un strādā Sanktpēterburgā, kur vada celtniecības—konsultāciju firmu. Bet trešais dēls Vjačeslavs gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā. Pavisam mums ir pieci mazbērni.
Izstāde Rīgas HES
— Esat organizējis fotoizstādes par Pļaviņu HES un Aizkraukles pilsētu.
— Kādreiz Pļaviņu spēkstacijā bija fotoklubs, sarīkojām vismaz divas izstādes gadā. Pašlaik mana izstāde apskatāma Rīgas HES, tai ir četras daļas: hidroenerģētiķi un spēkstacijas; ceļojumi, arhitektūra, ainavas, satiktie cilvēki; bērni; sports. Fotografēju kopš studiju gadiem, tā ir mana aizraušanās. Esmu daudz kur bijis, sakrājies liels fotoarhīvs. Pats pirmais fotoaparāts bija “Ļubiteļ”, vēlāk “Zorkij 3”, kas maksāja ļoti dārgi — 1500 rubļu. Pēc tam — “Zenīts”, “Starts” un visbeidzot “Nikon”.
— Varbūt rakstāt arī dzeju?
— Rakstu tikai apsveikuma dzejoļus, ja vajag kādu apsveikt — katram individuāli. Maigu poēziju — nē.
Nebrauciet uz Spāniju vākt citronus!
— Kādas izjūtas pārņēma, saņemot Goda pilsoņa nosaukumu?
— Protams, ir patīkami izjust tādu uzmanību pret manu necilo personu.
— Vai nav par bargu teikts?
— Liels priekšnieks nekad neesmu bijis. Tāds ir atbraukušo liktenis — jūties, it kā nebūtu savs cilvēks. Biju atbraucis strādāt. Man jebkurā brīdī varēja pateikt — ja nepatīk, brauc prom, Sibīrijā ir tik daudz lielo spēkstaciju! Tajās esmu bijis komandējumos, bet esmu palicis te, Aizkrauklē.
— Ko jūs gribētu novēlēt jauniešiem?
— Nāciet strādāt enerģētikas nozarē, jo enerģija ir vajadzīga vienmēr un visiem! Nebrauciet uz Spāniju vākt citronus! Būtu labi, ja vecāki, kuri strādā spēkstacijā, varētu aicināt savus bērnus izvēlēties enerģētikas nozari un atgriezties dzimtajā pilsētā. Tiem, kuriem šeit ir saknes, ir vieglāk nekā tiem, kuri šeit ir ienācēji no citurienes. Diemžēl Latvijā negatavo hidrotehniķus, turbīnu meistarus. Labu izglītību var iegūt Sanktpēterburgā, Maskavā. Arī Daugavas HES kaskādē ir cilvēki, kas tur ieguvuši izglītību. Lai kļūtu par hidroenerģētiķi, ir daudz un ilgi jāmācās un jāgūst pieredze praksē. ◆
