Vārds “barikādes” Latvijā dzīvojošajiem neatkarīgi no tautības un valstiskās piederības raisa atšķirīgas atmiņas, bet vienojošā asociācija ar to ir — neatkarība. Ar bailēm un neziņu, drosmi un spītu cilvēki bija gatavi stāties pretī padomju varas bruņotajiem spēkiem. Kopš 1991. gada janvāra pagājuši 27 gadi, un pamazām piemirstas to dienu notikumi, kas no 13. līdz 27. janvārim galvenokārt risinājās Rīgā, bet atbalsojās visā Latvijā, arī Zalvē un Mazzalves pusē. Zalvietis Rūdolfs Kalniņš, kurš šomēnes svinēs 88. dzimšanas dienu, toreiz bija saimnieciskās mašīnas šoferis Zalves mežniecībā. Viņa pārziņā bija mež-
strādnieku nogādāšana objektā mežā. “Kādam bija jāpaliek uz vietas, jāgādā malka, lai Rīgā varētu degt ugunskuri,” saka Rūdolfs.
Krava divās dienās
Ir atkal janvāris, atkal sals — mīnus 10 grādu. Zalves centrā, pie daudzdzīvokļu mājas “Pūpoli”, cenšoties kaut kā sasildīties uz vēl neieputinātas zāles laukumiņa, guļ liels ruds “vilks”. Pamanījis mani, viņš pieceļas un kopā ar mani ieslīd kāpņu telpā. Kaut nedaudz, bet siltāk. Ilgi klauvēju pie Rūdolfa dzīvokļa durvīm. Ar kaimiņienes palīdzību sazvanām viņu pa mobilo tālruni, un drīz vien sēžu ar padomju laika mēbelēm aprīkotā istabā. Tajā nav daudz lietu, mēbeļu un nejūt sievietes klātbūtni, tās lietiņas, kas katru telpu ierasti pielej ar siltumu. Bez garām ievadrunām Rūdolfs iesāk stāstīt par tām dienām. Uz Rīgu vajadzēja vest baļķus malkai, bet, neraugoties uz unikālo situāciju, pirmo, kas bija pa rokai, mašīnā nekrāva. Labus zāģbaļķus dedzināt būtu neprāts, tāpēc apkārtnē meklēja meža nogabalu, kurā auga malkai piemēroti koki. Tāds bijis Mazzalves pagastā, Lielmēmeles apkārtnē — alkšņu, bērzu cirsma.
Brigāde ceļā devās agri, tikko gaismai austot. Rīts sākās ar ugunskura iedegšanu — siltumam un arī gaismai. “Bērzi deg arī zaļi, tāpēc pirmām kārtām zāģēja tos,” stāsta Rūdolfs. Ugunskuriem labi noderēja metru gari baļķi, bet, lai tādus nogādātu Rīgā, nepieciešamas atbilstošas piekabes, kādu nebija daudz. Tāpēc smagajās automašīnās krāva daudz garākus, ap sešiem metriem garus, baļķus, un, tiem nonākot galā, šaurajās galvaspilsētas ielās šoferīšiem vajadzēja krietni nopūlēties.
Vidēji divās dienās uz Rīgu nosūtīja vienu pilnu kravu ar malku, katrā ap pieciem līdz septiņiem kubikmetriem malkas, un kopumā uz barikādēm nogādāja desmit kravas.
Ar kādām domām dzīvoja tajā laikā? Ilgi nedomājot, pirmais vārds, ko Rūdolfs saka — brīnums. Kas tur var sanākt, vai tiešām viss tagad pārvērtīsies? Tas bija neticami. Arī tas, ka Padomju Savienība var tā īsā laikā izputēt. Jo vairāk tāpēc, ka Padomju armijā viņš bija pavadījis četrus gadus, zināja šīs valsts militāro potenciālu. 1952. gada 12. februārī jauno zalvieti mobilizēja, un nākamos trīs gadus un astoņus mēnešus viņš kopā ar līdzīgiem pie Maskavas būvēja Domodedovas lidostu. 1968. gadā uz četriem mēnešiem dienestā iesaukts atkārtoti, nokomandēts uz 20. tanku pulku, nosūtīts uz toreizējo Čehoslovākiju apspiest turienes pretošanās dalībniekus. Šos notikumus pasaulē pazīst ar nosaukumu “Prāgas pavasaris”. “Braucām čehus nomierināt,” jokojot stāsta zalvietis. Uz Čehoslovākiju aizveda daudz bruņutehnikas. Zinot savu pārsvaru pār čehu spēkiem, bija skaidrs, kurš uzvarēs, ja ieročus nāktos lietot. Abām pusēm to apzinoties, naida vietā starp padomju spēku un čehu armijas virsniekiem izveidojušās draudzīgas attiecības. “Krieviem bija armija, lielas masas, tāpēc neticami, ka varēja notikt tas, kas notika Baltijas valstīs. Ar salīdzinoši maz upuriem panāca neatkarību.”
Par zemnieku nekļuva
Valsts brīvība bija arī cerības uz ulmaņlaiku Latvijas atgriešanos? Demokrātijas vietā, kas ir pašlaik, Rūdolfs cerēja uz stingrāku valdīšanu. Stipru un neatkarīgu valsti. “Žēl, ka visas trīs Baltijas valstis nevienojās savā starpā, bet katra gāja savu ceļu. Kad sākās Breša zemnieku laiks, deva zemi, man kolhoza priekšnieks teica — ņem sava tēva zemi atpakaļ,” stāsta Rūdolfs. “Atdevu zemi kaimiņam. Pirmajā gadā gan nopirku sēklas kviešus, iesēju, bet nokūlu tik maz, ka sapratu — o, nē, zemes darbi nav man. Tēvam bija divi zirgi, bet es uztaisīju traktoriņu, domāju, ko vairāk man vajadzēs.”
Gadu pirms barikādēm Rūdolfam bija 60 gadu, un 1990. gada 25. janvārī viņš savu dzimšanas dienu svinēja mednieku namā Poceros. “Atceros, ka agrāk tajā bija sarkanais stūrītis ar visiem tam piederošajiem padomju atribūtiem. Dzimšanas dienā tā visa vietā ieraudzīju sarkanbaltsarkano karogu. Tas bija jocīgi. Tik tieši, un ka mēs bijām tur.” Vai tagad Latvija ir tāda, kādu cerēja ieraudzīt? “Nesen lasīju par lepnu viesnīcu Rīgā, kura pieder ārzemniekiem. Žēl, ka visu esam atdevuši,” noteic zalvietis. ◆
