Ainārs un Valda Rutki Zalves pagasta Sproģos strādā savā zemnieku saimniecībā “Zīlītes”, kuras pamatnodarbe ir piena lopkopība, un tā atrodas pāris kilometru attālumā no dzīvesvietas. Ainārs ir optimists — kārtīgi strādājot, vidusmēra latviešu zemnieks var atļauties vismaz reizi gadā doties tālākā ceļojumā. Ceļošana palīdz “izvēdināt” galvu, aizmirst ikdienas raizes un rast spēku nākamajam darba cēlienam.
Darbu dod trim strādniekiem
Ainārs Rutkis dzimis un audzis Zalves pagasta “Liepiņās”, viss mūžs dažādos darbos šajā pagastā arī aizvadīts. Pēc armijas atgriezies dzimtajā pusē, apprecējies ar Valdu — meiteni no Neretas, daudzus gadus nostrādājis kolhozā par autobusa vadītāju, vēlāk braucis ar piena mašīnu. Pēc kolhozu likvidēšanas ģimene sākusi intensīvāk saimniekot, sākumā ar nelielu piemājas saimniecību, ko 2000. gadā reģistrēja jau kā zemnieku saimniecību “Zīlītes”. Saimniecībā joprojām lielākie darba darītāji ir abi ar sievu, Rutki ir darba devēji vēl trim strādniekiem, kas palīdz ikdienā. Šobrīd “Zīlītēs” ir ap 70 slaucamu gotiņu, saimnieks teic, ka līdz ar to vienmēr jārēķinās, ka esi “piesiets” saimniecībai, palīgus vajadzīgā brīdī grūti at-
rast, jāpaļaujas vien uz radiniekiem.
“Neesam radīti dzīvei svešumā”
Rutki izaudzinājuši divas meitas — Signi un Eviju, šobrīd palīdz pieskatīt jau trīs mazbērnus— Uldi, Emīlu un Markusu. Jautāju, vai mazdēli palīdz lauku darbos, bet Ainārs smaidot atbild: vēl jau pavisam maziņi. Ar mammām kaut ko padarot puķudobēs, tas pagaidām viss. “Priecājos, ka no manas ģimenes un tuvākajiem radiniekiem neviens nav devies strādāt uz ārzemēm, visi ir tepat uz vietas, arī meitas ar ģimenēm. Pats nekad neesmu pieļāvis pat domu, ka te, Latvijā, kļūtu pārāk grūti, es varētu visu pamest un braukt prom. Laikam neesam radīti dzīvei svešumā. Lielākajos svētkos visi sabrauc pie mums, kopā svinam, bet darbdienu vakaros mūsmājās bieži viesojas meitas, nav jau tā, ka esam palikuši ar sievu divi vien. Skumji noraudzīties, cik daudz tukšu dzīvokļu palicis Sproģu ciema daudzdzīvokļu mājās, taču tā notiek visā valstī,” domā Ainārs Rutkis.
Negrib strādāt, bet grib labāk dzīvot!
Lai gan zemnieku saimniecības pamatnodarbošanās ir piena lopkopība, pagājušajā gadā Rutki sākuši sēt arī graudus. “Aizvadītā vasara bija ļoti slikta, slapja, protams, līdz ar to zemniekam ir zaudējumi. Kopumā prognozēju, ka pašiem saimniecībā barības pietiks, bet palika gan nenopļauti atāli, gan nenokulti graudi, jo lietavu dēļ vienkārši nevarējām tikt uz lauka. Aizbraucu, apskatījos un sapratu, ka nav jēgas braukt uz lauka. Pagaidām vēl pietiek savu graudu, ja pietrūks, dabūšu pirkt.
Vienmēr gribētos, lai ir labāk, jo labi nebūs nekad. Daudz ir čīkstētāju, tie, kuri laukos strādā, ir pensionāri, bet ir tik daudz cilvēku, kuri tikai gaida, domā kaut ko sagaidīt. Negribas strādāt, bet gribas labāk dzīvot! Nevaru dabūt strādniekus, zinu, ka vienu dienu atnāks, pastrādās, un pēc tam viņus vairs varu negaidīt,” stāsta saimnieks.
Iepirkties brauc uz Lietuvu
Ainārs Rutkis ir optimists, sakot, ka ģimene vismaz vienu reizi gadā atļaujas doties tālākā ceļojumā — bijuši Grieķijā, Melnkalnē, apceļotas arī vairākas bijušās Padomju Savienības republikas. “Priecājos par Eiropas maksājumiem, ko saņemam katru gadu, zemniekiem piešķir lētāku degvielu, tas jau ir atspaids, par pārējo katram pašam jāgādā, un galvenais — jāstrādā. Mana pārliecība ir, ka to visu daru ģimenes labā, un redzu, ka iesākto turpinās meitas ar mazbērniem,” stāsta Ainārs Rutkis.
Brīvajā laikā zemnieks labprāt iet medībās, ir Sproģu mednieku kluba biedrs. Kopā ar sievu labprāt apmeklē kultūras pasākumus, koncertus, cik bieži iespējams. Pats gan atzīst, ka agrāk vairāk braukuši arī uz Aizkraukles kultūras namu, tagad lielākoties tikai uz Neretu. “Iepirkties braucam uz Lietuvu — uz Biržiem vai Rokišķiem, attāluma ziņā tas ir kā aizbraukt uz Aizkraukli vai Jēkabpili, bet kaimiņos šis tas ir lētāks un piedāvājums lielāks,” stāsta zemnieks. ◆
