Līdz 14. janvārim vēl ir iespēja nobalsot par mediķiem Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā konkursā “Gada balva medicīnā”, saistībā ar to kāda aizkraukliete vēlējās dalīties divās krasi atšķirīgās situācijās medicīnas jomā, ko piedzīvojusi aizvadītā gada nogalē un šīgada sākumā.
“Arī mediķu un viņu privātpraksēs strādājošā personāla attieksme pret mums, pacientiem, noteikti ir viens no noteicošajiem rādītājiem, kāpēc kādu no ārstiem izvirzām šai balvai,” domā aizkraukliete.
Proti, kādā novembra rītā konstatējusi, ka nepilnus divus gadus vecajam bērnam naktī ir tecējusi austiņa. Tā kā tas noticis atkārtoti un iepriekšējā reizē pēc palīdzības vērsušies Rīgā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, šoreiz vēlējušies nokļūt pie speciālista, kas atrodas iespējami tuvāk dzīvesvietai Aizkrauklei, apzinoties, ka saaukstēšanās laikā vizītes pie otolaringologa kādu laiku būs regulāras.
Aizkraukles poliklīnikā, protams, pieraksts pie ausu, kakla un deguna slimību speciālista jau bija vairākus mēnešus uz priekšu, bet akūtās stundas, kurā būtu iespēja apskatīt bērnu, šim speciālistam nav.
Jāsēž “dzīvajā” rindā un jācer, ka pieņems
Tāpat atbildējusi darbiniece arī Jēkabpils reģionālās slimnīcas reģistratūrā — pierakstīt var tikai vairākas nedēļas uz priekšu, bet, ko darīt, ja bērnam sāp auss un pie daktera jānokļūst šodien?
“Viena no iespējām — doties uz Rīgu, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamo nodaļu, kur pēc speciālista apskates iepriekšējā reizē saņēmām talonu ar atzinumu, ka bērna dzīvībai briesmas nedraud un mediķis mūs apskatīs sešu stundu laikā. Tas tā arī notika, jo pie dežurējošā ārsta nokļuvām pēc piecām uzgaidāmajā telpā pavadītām stundām, kur bija bērni arī ar augstu temperatūru, spēcīgu klepu un citām vainām.
Otra iespēja — klausīt reģistratūras darbinieces “ieteikumam”: doties uz Jēkabpils reģionālās slimnīcas poliklīniku, gaidīt “dzīvajā rindā” un cerēt, ka ārsts mums neatteiks un bērnu pieņems,” stāsta aizkraukliete.
Izskaidro profesionāli un detalizēti
Tā arī darījuši — devās uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu, kur reģistratūrā pat neizrakstīja bērnam kartīti, pirms speciālists nav pateicis, ka apskatīs. “Tas nozīmē, ka “robi” medicīnas sistēmā atstāti uz ārstu sirdsapziņas, šajā gadījumā — pieņemt vai nepieņemt bērnu ar sāpošu ausi. Redzot notiekošo pie Jēkabpils reģionālās slimnīcas otolaringologa Jurģa Urtāna kabineta durvīm, sapratu, ka tādi kā mēs ir vairāki. Cilvēkam sāp, bet novembrī ir iespējams pie speciālista pierakstīties uz nākamā gada janvāri! Protams, dakteris nevienu no mums neizraidīja pa durvīm — mūs un vēl vienu ģimeni ar mazu bērnu apskatīja pat pirms pacientiem, kuriem vizīte bija pieteikta. Jurģis Urtāns detalizēti izskaidroja, kāpēc austiņa tek, kā palīdzēt bērnam iesnu laikā, kā rīkoties un pareizi ārstēt. Bērns mierīgi ļāva visu apskatīt, neizdvešot ne skaņas. Pēc vizītes pie Jurģa Urtāna atguvu sirdsmieru un guvu pārliecību, ka bērns ir atvests pie profesionāļa, viņam noteikta pareiza terapija un varam mierīgi doties mājās,” atceras aizkraukliete.
Cilvēciskais faktors un attieksme — nulle
Savukārt otra, ne tik pozitīva saskarsme, gūta tepat Aizkrauklē, vienā no zobārstniecības privātpraksēm. “Vecākā meita dzīvo un studē Rīgā, taču joprojām apmeklē zobārstu tepat, dzimtajā pilsētā. Speciāli mērojot ceļu pie zobārsta, kur rindā gaidīja aptuveni divus mēnešus, reģistratūrā atklājās, ka sajaukusi datumus — pieraksts bijis iepriekšējā dienā un nokavēts. Situāciju izskaidroja darbiniecei un lūdza iespēju tomēr tikt pie zobārsta, bija gatava gaidīt rindā, varbūt kāds pacients neatnāk, lūdza aprunāties ar mediķi, lai pieņem, jo uzgaidāmajā telpā tobrīd nebija rindas. Visas vietas esot pilnas, un katram esot jāseko līdzi savas vizītes laikam, zobārste nepieņems. Tā īsi un kodolīgi atbildēja privātprakses administratore. Cilvēciskais faktors un attieksme — nulle, jo šajā gadījumā par vizīti pie zobārsta maksājam pārdesmit eiro, tas nav bezmaksas pakalpojums,” teic aizkraukliete. ◆
