Šis gads aiviekstiešu Baltābolu ģimenē sācies atbilstoši tā nosaukumam — īsti suniski. Neilgi pirms gadumijas viņu saimei pievienojies vēl viens četrkājainais draugs. Tā ir suņu dāma Džīna no Madonas dzīvnieku aizsardzības biedrības.
Laikā, kad dzīvnieku patversmju pārstāvji aicina cilvēkus būt atbildīgiem, rūpējoties par tiem, kurus pieradina, un dot jaunas mājas suņiem un kaķiem, stāsts par Džīnu un viņas jaunajiem saimniekiem radīja pozitīvu emociju gūzmu. Savu dzīves piepildījumu guva abas puses.
Mārīte Baltābola stāsta, ka šis lēmums noteikti nebija spontāns vai Ziemassvētku noskaņu iespaidā, bet brieda labu laiku.
— Mums jau ir divi lieli vācu aitusuņi un bija arī maza auguma suņuks, kurš aizgāja citos medību laukos. Ar vīru Andri runājām, ka mums vajadzētu mājās kādu “zvaniņu”, jo lielie jau arī vairs nav jauni un ne tik aktīvi, kā dažkārt gribētos — nereti pat neierejas, ja kāds svešāks ir tuvumā. Maza auguma suņi tomēr ir skaļāki. Negribēju kucēnu, jo apzinos, cik lielas rūpes ir par mazo. Kaut vai lietu graušana. Atceros, kamēr tagadējos lielos izaudzinājām, pat ābelītes nograuza. Tāpēc sāku interesēties patversmēs par maza auguma suņiem, bet tādu nebija. Ja kāds parādījās, ātri devās uz jaunām mājām. Kamēr man nevajadzēja, šķita, ka viņu ir daudz, bet, tiklīdz vajag, nav neviena! — stāsta Mārīte.
Džīna, kurai dokumentos vārds ir Kaija Džena, viņus gaidīja Madonā, kur sunīte dzīvoja jau gadu. Kā teikuši biedrības pārstāvji, viņu, visticamāk, tik ilgi neizvēlējās nešpetnā rakstura dēļ. Dokumentu kārtošana gan bijusi pamatīga, un arī pēc tam biedrība interesējas, kā sunim klājas.
— Kad ieradāmies, sunīte parēja un bija aktīva, tāpēc sapratu, ka man viņu vajag. Būs dzīvība mūsu lauku sētā. Džīna gan ir astoņus gadus veca, un pirms tam domāju, ka gados suni arī negribu, jo tie ir lieli pārdzīvojumi, kad no kāda jāšķiras. Tomēr apdomāju, ka mazie suņi dzīvo ilgāk, — atzina Mārīte.
Adaptācijas laiks Baltābolu mājās bijis interesants. Sunīte kā karaliene sēdējusi dīvānā un saimnieki līdzās. Ne roku pielikt, ne kaklasiksnu uzlikt — Džīna rādīja zobus un metās rokai virsū.
— Tad saņēmos — vai nu mēs, vai suns. Vajadzēja panākt, lai varu viņu paglaudīt. Kad to izdarīju, kodiens bija vairāk kā tāds kniebiens, un nekāda lielā kodēja jau viņa nebija. Tagad esam sadraudzējušās, un mājās mūs patiesi sagaida “zvaniņš”.
Džīna ir āra suns, bet pierašanas laikā vairāk uzturējās istabā, un tagad nemaz tik daudz laukā negrib, bet gultā gan… Kā jau lauku sētā, saimnieki uzskata, ka dzīvniekiem ir sava vieta, bet mazā atkausējusi viņu sirdis, un atļauts vairāk, kā jau mazākajam. Pret pārējiem mājas suņiem un kaķiem Džīna izturas pilnīgi neitrāli, un arī lielie mazo neaiztiek.
— Suņi mūsu mājā bijuši vienmēr un dažādi. Atceros, ka netālu dzīvojošajam kaimiņam arī bija trīs suņi. Tad es brīnījos un teicu viņam, ka tās taču ir tik lielas rūpes! Viņš atbildēja, ka labāk baro suņus nekā zagļus. Visādi jau arī mums bijis, jo, kad mājās ir dzīvnieks, tās ir papildu rūpes. Tā ir dzīva būtne, un nav kā ar koku — iestādi un augs pats par sevi. Tagad esmu pārliecināta, ka vēl ņemtu kādu dzīvnieku no patversmes, jo viņi jūt, ka cilvēks dara labu un tā arī izturas. Esmu savulaik pieņēmusi arī kādu pieklīdušu suni un pretī saņēmusi tikai labestību, pateicību un uzticību, — atzīst Mārīte. ◆
