Janvāra vidū Kumenes “Jumiķos” būs lielā ciemiņu diena. Vietējais Napoleons Mārīte Bogdanova svinēs savu dzimšanas dienu. Sētā sabrauks vismaz trīs auto no Jelgavas un Rīgas puses. Tie Mārītes dēli. Šonedēļ te vēl kluss. Pāris soļu no mājas rāmi plūst Mēmele, līdz malām pilna ar brūnu ūdeni.
“Pie galda!”
Mārītes Bogdanovas, pirms laulības Seglickas, abi vecāki ir lietuvieši, uz Latviju atnākuši 1957. gadā, lai gan tēvam Jānim (Jons Godfrids) arī pirms tam bijusi māja Bauskas pusē, Grenctālē. Mārīte stāsta, ka viņas bērnībā tētis ar mammu sarunājušies lietuviski, bet ar bērniem latviski, lai skolā būtu vieglāk. Tomēr mazā Mārīte lietuviešu valodu ātri apguvusi, tāpēc noslēpumi, vecākiem runājot “svešvalodā”, ātri vien tika atklāti. Tagad gan, ikdienā nelietojot, valoda piemirsusies.
Bērnībā, dzīvojot Bārbeles pusē, divus kilometrus diendienā gājusi līdz skolai. Laikam tāpēc skolas laikā patika sports, īpaši skriešana. Šis arī bija laiks, kad Mārīte sevī atklāja pavāres talantu. Jau bērnībā viņai patika gatavot, un pirmie pārsteigumi mammai izpaudās tortes veidā. Ēdiena gatavošana esot kā ģimenes tradīcija. Bērnībā ēdienreizēs galds vienmēr bijis uzklāts, un jubilāre stāsta, ka labas saimnieces esot arī viņas māsa un māsas meita. Kad “Jumiķos” sabrauc bērni un radi, Mārītes “pie galda!” skan tālu un to nevarot nedzirdēt. Lai cik tālu sētā kāds būtu aizklīdis, mamma visus sapulcē pie pusdienu galda.
Par godu Balderim
Bārbeles pusē joprojām dzīvo jubilāres mamma Lūcija Ona un brālis Jānis, bet viņas māsa nu ir rīdziniece un strādā Gaiļezera slimnīcā par medmāsu. Mārīte pēc Vecumnieku vidusskolas Rīgā mācījusies šuvējas arodu, strādājusi sadzīves pakalpojumu kombinātā. Ar vīru Valdi satikušies Mežmuižā, svinot brālēna dzimšanas dienu. Vēlāk abi atraduši darbu netālajā Misā, viņa — plastmasas cehā. Šajā laikā piedzima arī pirmais no trim dēliem — Helmuts. Jā, par godu toreiz populārākajam Latvijas hokejistam Helmutam Balderim. Vīrs bija liels hokeja fans. Helmuts mācījies Vecbebros, strādājis maizes ceptuvē “Lāči”, bet tagad Jelgavā vada savu grāmatvedības firmu. Jaunākie dēli Oskars un Lauris pievērsušies datoriem un ikdienā sastopami Rīgā. Ar mazbērnu pulciņu dēlu ģimenes omi nelutina, pagaidām ciemos brauc vienīgais luteklītis.
Pašiem savu māju
Šūšana Mārīti tomēr nav aizrāvusi, vēlāk pašmācībā apguvusi pavāra arodu un strādājusi kolhoza ēdnīcā. Par šuvējas prasmēm šad tad atgādinot šujmašīna, bet to darbina reti, kad palagiem malas jānošuj. Jaunībā, kad ar apģērbu veikalos bija, kā bija, bet ballei vajadzēja jaunus svārkus vai kleitu, tādus pat bez šujmašīnas ātri vien pašuva.
Kolhozs ar ražas novākšanas laiku, mehanizatoru ballēm, rasolu katliem un ballēm līdz rīta gaismai — šo laiku, septiņus gadus, aizmirst nevar.
Pusi mūža jeb no 1989. gada Mārīte ir kurmeniete. Toreiz vīrs ierosinājis iegadāties savu māju laukos un tāda atrasta Kurmenē, dažus kilometru no pagasta centra.
Upe uzdzen kalnā
Mainoties varām, likvidējot kolhozus, citāda kļuvusi arī lauku cilvēku ikdiena. Ilgu laiku “Jumiķos” bija lauku sētā ierastie lopiņi un putni. Pirms desmit gadiem lielākā daļa likvidēta, un tagad, kad spēka mazāk, no lielās saimniecības palicis mazdārziņš un siltumnīca. Līdz ar to, īpaši ziemas mēnešos, brīvā laika daudz. Krustvārdu mīklas un grāmatas ir pirmais, ar ko to aizpildīt. Bet vasara un rudens ir dārza un konservu gatavošanas laiks — sev un dēlu ģimenēm top ievārījumi, un, tā kā Mārīte ir čakla sēņotāja, pagrabu plauktos netrūkst arī šo gardo meža velšu.
Dēli pie mammas ir bieži ciemiņi, īpaši vasarā, kad palīdz āra darbos. Zāles pļaušana, smagākie dārza darbi, aršana, vagošana, kartupeļu vākšana ir viņu pārziņā. Mājā vietām no jauna kaut kas uzmūrēts, noflīzēts, un arī šos darbus brīvajā laikā apņēmušies veikt bērni. Patīkot viņiem “Jumiķi” un to apkārtne, Mēmele un tās krasti. Pāri Mēmelei jau ir Lietuva, un, kā jau “ārzemēs”, tajā krastā gadoties redzēt visādus brīnumus — pat alpakas un strausus, bet brieži un stirnas ir ikdiena.
Dzīve upes malā nozīmē arī rēķināties ar paliem, un tādi ik desmit gados mēdz paskalot vecās mājas pamatus. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem zem ūdens daļēji palikuši šķūņi, kūts. Lopus uzveda tuvējā kalnā.
Svētkos Mārīte draugiem un bērniem gatavo gardas kūkas, tajā skaitā “Napoleonu”, bet pašai vislabāk garšo torte “Cielaviņa”, jo īpaši pašas gatavota. Kūkas “Napoleons” recepti padomju laikos atradusi kādā žurnālā. Izgrieztā lapiņa joprojām saglabāta, bet kopš tās reizes tieši ar šo kulinārijas gardumu viņa pazīstama arī tālākā apkārtnē, un draudzene no Vecumniekiem Mārīti sauc par Kurmenes Napoleonu. ◆
