Gada pirmā nedēļa laika apstākļu ziņā nelīdzinājās ziemai, un ilgstošais lietus nelabvēlīgi ietekmēja daudzas jomas. Saistībā ar to Krīzes vadības padome izsludinājusi valsts mēroga dabas katastrofu mežsaimniecības nozarē. Ar šo lēmumu var strādāt un nodrošināt pasūtījumu atbilstoši apstākļiem, jo dabas kaprīzes ietekmēt nevaram.
Tā kā nodarbojos gan ar mežsaimniecību, gan lauksaimniecību, ilgstošās lietavas ietekmējušas arī šo jomu. Pagājušās vasaras graudu raža nebija tāda, kā cerēts, un nepastāvīgā ziema ietekmē arī nākamo. Mežsaimniecībā pozitīvais ir tas, ka galaprodukta cena vairāk pielāgojas esošajiem apstākļiem, bet graudu cena biržā ir nemainīgāka. Līdz ar to abas nozares sabalansē ienākumus un izdevumus. Grūti gan iedomāties, kā ar visu tiek galā tie, kuri nodarbojas tikai ar graudkopību, jo tās rentabilitāte nav tik liela, lai pietiktu visam gadam, bet “skaitītājs” jau ir ieslēgts visu laiku.
Darbu gan ietekmē ne tik daudz nelabvēlīgie laika apstākļi kā nesakārtotā infrastruktūra, kas cieš no tiem. Neefektīvās meliorācijas sistēmas dēļ applūst lauki un ceļi. Visa šī infrastruktūra jau ilgstoši atstāta novārtā. Lai to sakārtotu, bieži vien vainojams nav tikai naudas trūkums, bet tās nelietderīgs izlietojums. Ļoti daudzi grants ceļi gadu gadiem tik nemākulīgi kopti, ka nelabvēlīgos apstākļos vairs nav izbraucami. Ja sistemātiski tos uzturētu, šāda situācija neveidotos. Šo problēmu risina vienīgi ar braukšanas aizlieguma noteikšanu, bet, kā paveikt darbus, neviens atbildēt nevar. Tāpēc nav izprotams, kur paliek ceļu apsaimniekošanas nauda? Liela problēma, ar ko cenšamies cīnīties, ir bebri, kuri grāvjos veido aizsprostus, applūdinot apkārtējo teritoriju. Mednieki šajā ziņā arī nav uzdevumu augstumos, un lielākoties problēma jārisina pašiem.
Ceļu kopšana un uzturēšana šobrīd ir katras pašvaldības ziņā, bet katrā nevar nodrošināt pienācīgu tehniku, kas ir diezgan dārga. Iespējams, prātīgāk būtu apvienot pieprasījumu, lai veidotos komersants, kuram šāds piedāvājums būtu saistošs, jo būtu atbilstošs darba apjoms. Tad arī uzņēmējs varētu veidot pienācīgu tehnisko bāzi, un darba kvalitāte būtu atbilstoša.
Ceļu kārtība gan ir tikai viena no problēmām reģionos, kas paliek arvien tukšāki. Visā pasaulē turpinās globalizācija, pilsētas kļūst apdzīvotākas, un šis process neizbēgami skar arī Latviju. Noturēt cilvēku konkrētā vietā var labi apmaksāta darbavieta, un reģionā tādu ir maz, bet mēs turpinām cīnīties ar šo jautājumu kā Dons Kihots ar vējdzirnavām. Arī situācija lauksaimniecībā mainījusies, un maldīgi iedomāties, ka ikviens laukos dzīvojošais ar to var nodarboties un gūt ienākumus. Latvijā ir pat programma, kas ļauj pašvaldībām iznomāt zemi jaunajiem lauksaimniekiem savas darbības sākšanai, bet cik tā var būt efektīva? No pieredzes zinu — lai gūtu ienākumus graudkopībā, jāapstrādā vismaz 350 hektāru zemes. Tā ka šāda programma varētu būt noderīga dārzeņu audzētājiem, un tā ir reāla iespēja laukos sākt kaut ko savu, bet tam ir vajadzīgs darbs, zināšanas un jākrāj pieredze. Nepietiks tikai ar to, ka uzars vagu, iestādīs kartupeļus un varēs gūt labu ražu. Tomēr pēdējā laikā arvien vairāk jūtams, ka cilvēki daudz strādāt negrib. Esmu par to daudzkārt brīnījies, ka tepat uz vietas cilvēki nav gatavi to darīt, bet ārzemēs nav problēmu pavadīt garu darba dienu. Ja parēķina, arī lielāka peļņa beigās neiznāk. Iespējams, tās ir papildus iespējas atpūsties vai ar kaut ko nodarboties brīvajā laikā, kāpēc cilvēki dodas projām no Latvijas.
No jaunā gada pieaug cena degvielai. Lauksaimnieki to gan tik ļoti neizjutīs, jo akcīzes nodoklis lauksaimnieku degvielai nepalielinās. Kā tas ietekmēs ikdienu, grūti pateikt, jo neko jau mainīt nevaram. Tāpat kā nodokļu politiku. Atliek vien pielāgoties un darboties tālāk. Gribētos gan, lai šajā ziņā arī valsts ievēro tādus pašus termiņus savu saistību izpildei, kā tas noteikts mums.
Lauksaimnieki tāpat kā citu jomu pārstāvji joprojām spēlē “krievu ruleti” ar valsti attiecībā uz atbalstāmajiem projektiem. Mēs nezinām, kam un kāds atbalsts paredzēts, nevaram plānot savu attīstību loģiskā secībā. Tā vietā, lai šī attīstība valstī būtu plūdena, tiek radīti tā dēvētie “pīķi”, kas izjauc kārtī-
bu un neko labu nedod. Piemēram, bija izsludināts projektu konkurss jaunas lauksaimniecības tehnikas iegādei, un, pēc manām ziņām, ir pieteikumi vismaz 400 jaunu kombainu iegādei. Ne visiem tie ir tik vajadzīgi, un arī pārdevēji diezin vai spēs tos visus apkalpot, bet darbojas princips — ir iespēja, un jāņem, kaut nemaz tik ļoti nevajag. Tajā pašā laikā naudu varēja ieguldīt citviet.
Esmu pārliecināts, ka visa šī sistēma cieši saistīta ar vēlēšanām. Gada nogalē noslēdzās projektu kārta lauku saimniecību modernizēšanai, un ir skaidrs, ka ar to finansējumu, kas bija paredzēts, visiem nepietiks. Prognozēju, ka finansējums tomēr atradīsies visiem, kā tas nereti bijis iepriekš, bet vai tas ir taisnīgi? Tas nozīmē, ka politiskie spēki vēlēšanu gaisotnē manipulē ar valsts naudu un piemēro sev izdevīgus kritērijus, bet tautai rada pārliecību, ka viss ir konkrētu prasību robežās. Drīzumā būs jaunas Saeimas vēlēšanas, un paredzu, ka atkal būs interesanti. Katrā ziņā pirms tām arī pašvaldībā runas un solījumi bija citādāki nekā pēc tām.
Šajā gadā aizvadīta jau nedēļa, bet vēl nav bijusi sajūta, ka sācies jauns gads. Iespējams, tas ir neatbilstošo laika apstākļu dēļ. Atkal ir uzsalis, nedaudz uzsnidzis, un cerams, tagad visu varēs paveikt labāk, ātrāk un veiksmīgāk.
