Pusgadu pēc Liepājas traģēdijas, kad pazuda un vēlāk Dubeņu mežā mirušu atrada piecus gadus veco Ivanu Berladinu, pilsētnieki arvien nepievērš uzmanību bērniem, kas vieni brauc sabiedriskajā transportā. Tā secināja LTV7 krievu satura redakcijas raidījuma “Itogi goda” komanda. Sešgadīgā liepājniece Veronika viena atkārtoja Ivana maršrutu, sabiedriskais eksperiments beidzās neveiksmīgi — cilvēki par vientuļo pasažieri neizrādīja interesi. Vai sabiedrība kļuvusi vienaldzīga un nemācās no kļūdām? Vai tomēr visa atbildība gulst uz vecākiem, kas atvasi nav kārtīgi pieskatījuši?
Ina Ciematniece, izglītības psiholoģe Aizkrauklē
— Pieļauju, ka eksperimenta iznākums daļēji saistīts ar nepareizi izvēlēto laiku — decembrī cilvēki aizņemti ar svētkiem un visām no tiem izrietošajām rūpēm. Protams, ka šādā laikā cilvēki ir vienaldzīgāki pret apkārt notiekošo, vairāk ieciklējoties uz savām darīšanām. Uzskatu, ka mums, līdzcilvēkiem, ir jāpievērš uzmanība sabiedrībā esošiem bērniem bez pieaugušo klātbūtnes. Nav jau tik grūti pārliecināties un apjautāties, vai viss ir kārtībā. Ne jau bez pamata Latvijā likums nosaka sākumskolas pirmo klašu bērniem obligātu pieaugušā klātbūtni, pavadot bērnu uz skolu un no skolas. Par bērnudārzniekiem tas ir pašsaprotami! Ir veikti vairāki pētījumi, kas apliecina, ka mūsdienu straujajā dzīves ritmā bērni līdz astoņu gadu vecumam nav gatavi būt patstāvīgi un vieni izmantot sabiedrisko transportu. Šodien ir liels informācijas apjoms, tas ietekmē bērna psihi. Mūsdienu bērnus nevar salīdzināt ar bērniem, kādi bija pirms 20 gadiem. Stress, inovācijas un citi faktori ietekmē emocionālo briedumu. ◆
Liāna Purvinska, Aizkraukles novada bāriņtiesas priekšsēdētāja
— Tā daļa sabiedrības, kas interesi un rūpes par apkārtējiem izrādīja iepriekš, turpina to darīt arī tagad, taču liela daļa ir vienaldzīgo. Izteiktas izmaiņas cilvēku attieksmē pēc nelaimes ar Ivanu neesmu novērojusi. Cilvēku līdzatbildība noteiktā mērā atkarīga no katra izglītotības, audzināšanas, ieinteresētības un izpratnes par sabiedrību. Saausījušies ir likumsargi, tiek aicināta arī sabiedrība būt vērīgākai, taču izmaiņas pagaidām nemanu. Piemēram, autobusa vadītāja pienākumos neietilpst pārliecināšanās par bērna vecumu vai to, ka viņš ir kopā ar pieaugušo. Likumā tas nav teikts, viss ir atkarīgs no vadītāja cilvēciskās attieksmes.
Atbildība par bērnu gulstas uz vecākiem. Taču neviens no vecākiem skaļi neatzīs faktu, ka pirmsskolas vai sākumskolas vecuma atvase patstāvīgi mēro ceļu uz izglītības iestādi vai vienkārši ir ārpus mājas. Šajā situācijā līdzēt var tikai līdzcilvēki, kas attiecīgajām iestādēm paziņo, lai tās varētu izpētīt situāciju ģimenē. Šobrīd Aizkrauklē vecākiem ir iespējama apmācība bērnu emocionālajā audzināšanā. Tajā tiek skaidrotas katra vecuma posma īpatnības un bērna spējas. Bāriņtiesas uzdevums ir audzināt vecākus, izskaidrot un parūpēties, lai bērns saņem nepieciešamo aprūpi un pieskatīšanu. Pilnībā mainīt vecāku domāšanu nav iespējams.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta sestā daļa nosaka, ka vecāku pienākums ir neatstāt bērnus līdz septiņu gadu vecumam vienus, bez pieaugušā uzraudzības. Likumā teikts, ka 13 gadus vecs bērns var pieskatīt brāļus vai māsas, ja tie ir vismaz septiņus gadus veci. Protams, realitāte bieži vien ir citādāka. Likums paredz, ka 13 gadi ir vecums, kad bērns ir spējīgs būt patstāvīgs. Tomēr svarīgi ir izvērtēt katra bērna spējas un gatavību individuāli, ne visi šajā vecumā jūtas pārliecināti un droši par sevi. ◆
Inese Meire, divu deviņgadnieču mamma
— Tā kā man pašai ir mazas meitenes, acis ir ietrenētas pamanīt bērnus, tomēr neesmu no tiem, kas iet klāt un izprašņā. Tas ir tikai uzteicami, ja līdzcilvēki nav vienaldzīgi, tomēr lielākoties latvieši ir pasīvi un citu darīšanās neiejaucas. Situācijas ir dažādas — daudziem vecākiem nav citu variantu, kā vien laist mazus bērnus uz skolu vienus pašus. Tā nav viņu izvēle, to spiež apstākļi. Protams, to nevar attiecināt uz pilnīgi visiem. Bieži vien mēs nezinām, kas patiesībā notiek konkrētajā ģimenē.
Ir grūti emocionāli saistīties ar kādu tēmu, kamēr tā neskar personīgi. Es daudz laika netērēju, vērojot citus bērnus, pieskatu, lai ar maniem viss būtu kārtībā. Realitāte rāda, ka sabiedrība kopumā pēc šiem traģiskajiem notikumiem nav mainījusies. Diez vai krasas pārmaiņas ir arī gaidāmas. ◆
