Maija Stepēna
***
Tas brīnišķais Ziemsvētku laiks —
gaisma ik mirkli tuvāka šķiet!
Prieks piedzimst no tā prieka,
kas tavā siltumā uzplaukst un zied.
Tas brīnišķais Ziemsvētku laiks
zemes bērnus par eņģeļiem nobur,
lai iededzam zvaigznes, kur tās nespīd,
un Debesis rodam, kur mākoņi guļ.
Ārija Āre
***
Debesu jumā spoža zvaigzne
jaunu staru iedegusi,
Jaunā gada kabatā
atslēdziņu ielikusi.
Vai mēs spēsim gada vārtus
labiem darbiem atdarīt?
Vai mēs spēsim gaišus mirkļus
jaunā zvaigznē ierakstīt?
Jaunais gads mūs redz un jūt,
tas vēlas mīļš un laimīgs būt.
Gads raugās acīs jauns un tīrs,
mūs visus aicinādams līdz.
Iesim līdzās Jaunam gadam,
labus darbus darot,
Lai ar gaismu un ar darbiem
varam gadu piepildīt.
Maija Stepēna
***
Zied loga rūtīs ledus puķes,
zem kājām jautri sniedziņš gurkst,
pilns debesjums mirdz spožu zvaigžņu,
caur baltu nakti eju es.
Sniegs vizuļo, man piebirst pēdas
dārgakmeņu putekšņiem —
vai ir kāds bagātāks par mani,
man pieder nakts
ar dimantiem.
Tik nesaki — tas tikai birums
no Ziemassvētku kamanām,
tik nesaki,
ka zvaigžņu lietus
šai naktī nelija pār
mums.
Sarmīte Rode
***
Sniegu, kas uz skujiņām krīt,
Tev nosūtīšu vēstulē rīt.
Un smaržīgu egles zariņu,
Lai nekad neaizmirstu viņu —
Ziemassvētku vakaru to
Mātes mājās svētīto:
Uz balta galda egles zars,
Kurā iedegts sveces stars
Ar savu gaismu sasildīja,
Tuvu laimes soļi bija.
Par ko tu domā šovakar,
Kad balti sniegi zemi skar,
Bet līdz tevīm neaizsnieg,
Kad ir viss, bet nepietiek?
Sniegu, kas uz skujiņām krīt,
Tev nosūtīšu vēstulē rīt.
Anita Liepiņa
Saulrieta stundas
pārdomas
Kur Pērse Daugavas glāstiem ļaujas
Un sīksīkos viļņos saules atspīdums mirdz,
Kur pagātnes teikas pie klintīm kļaujas
Kā svētozols zemē dziļi sakņojas sirds.
Caur šķiedrām gadsimtos krātos sviedros,
Tautas tikumu sīkstumā atveldzi gūst,
Vērojot gaismu, kas poļu un zviedru
Asinīm slacītos pilsmūros lūst…
Visi gadsimti sastājas līdzās,
No visām pusēm ielenkts tu jūdzēm.
Nav ne “šodien”, ne “kādreiz”, ne “vakar”,—
Viss, kas noticis, notiek tev blakus.
Un ik mirklis, esību nesušais,
Pulsē tev dzīslās kā šobrīd esošais.
Katrā dzīslā plūst dzīvības spīts,
Un tu pulsē Dzīvībai līdz’.
Sarmīte Rode
***
Kā nosargāt to, kas bijis?
Ceļš pie tevis lai neaizsnieg?
Zvaigžņu lietus kad pāri lijis,
Man vienas zvaigznes nepietiek.
Laiks klusiem spārniem sedz
Dienas, kas pagājībā slīd.
Man tikai vienu zvaigzni dedz,
Lai varu vēl tevi sagaidīt.
Rīts modīsies un atstās vārdus
Par to, ko noklusējām mēs.
Zvaigzne savu gaismu atdos,
Viens mirklis debesīs uzziedēs.
Ārija Āre
Skanīgām dziesmām
Sentēvu laikos zaļā dzīvības kokā
dziesmām tika reiz šūpulis vīts.
Tas izšūpo dziesmas senas un jaunas
un spēj mūsu dvēseles sasildīt.
Dziesmas skaņās plaukst krastmalas ievas,
tās baltas un rūgtenas sapņos mums zied.
Dziesmas skaņās trauc vasaras vēji,
sajauc mums matus un tālāk skrien.
Dziesmas priecē, kad rudens zied kļavās,
kad lapas skrien mūsu likteņu takās.
Dziesmas silda, kad sniegpārslas vēsas,
pieskaras mūsu dvēseles stīgām.
Bez dziesmām mēs nespējam dzīvot,
tās mums līdzās kā skanīgas rotas.
Kā ziedu vija, kā jaunības skūpsts.
Dziesmas — tās mirkļus atgriezties sauc.
Gina Viegliņa
Ai, kā puteņo!
Ai, kā puteņo, puteņo, puteņo!
Šķiet, ka mākonis debesīs trīc,
Vēji egļu pazares sašūpo,
Sniegi nokrīt, un atkal aust rīts.
Ai, kā puteņo! Sniegs mums visbaltākais,
Ledus lāstekas nojumēs zied,
Skatos ārā — apžēliņ, kā puteņo!
Nu vairs negribas ārā man iet.
Kādā bērzā vējš izšūpo zīlīti,
Citā šūpojas žagata kāda,
Vēji egļu pazares sašūpo,
Putni siltu laiku man rāda.
Ai, kā puteņo, puteņo, puteņo!
Šķiet, ka mākonis debesīs trīc,
Vēji egļu pazares sašūpo,
Sniegavīram top seja kā krīts.
Gina Viegliņa
Gads aiz gada
Gads aiz gada
Kā skudras tek,
Skatos un brīnos —
Jau sveces deg.
Ziemassvētkos
Mirdz acīs prieks,
Laukus apklājis
Visbaltākais sniegs.
Drīz, ai, drīz
Pats Kristus būs te,
Smaržos un smaidīs
Maza eglīte.
Sarmīte Rode
***
Kad apklusīs pilsētas troksnis,
Visi veikali aizvērsies ciet,
Sniegs pār māju jumtiem uzsnigs,
Tu dzirdēsi, kā eņģeļi dzied
Dziesmu par tavu piedzimšanu
Šajā naktī, kad noticēt varam —
Kāds svētī mūsu atnākšanu,
Dāvājot pa zvaigznes staram.
Kad apklusīs strīdi un kari,
Mēs dzirdēsim eņģeļus dziedam,
Dzirdi, arī tu šajā naktī vari
Būt par dvašu Kristus ziedam.
Ārija Āre
***
Jaunais gads aizdedzis
gaišas cerību sveces,
ne uz galda, ne altāra licis,
bet katram mums dvēselē dedzis.
Dedzis, lai spētu mēs sildīt,
gaismu starot un tālāk sniegt.
Mēs visi tik dažādi esam,
ejam, skrejam, līdzās dzīvojam,
un katram mums pieder
tik daudz gaismas,
cik savās dvēselēs nesam.
Gads sniedzis mums cerību sveces,
tās degsim sevī un sniegsim tālāk.
Darbus, rītus un vakarus sildot,
ar gaismu un mīlestību
gadu piepildot.
Maija Vegnere
Ziemassvētkos
Klāt(u) laiks, kad brīnumu gaidām,
Ko Visaugstais spēj cilvēkiem dot.
Jaunas lūgšanas debesīs raidām,
Lai tās dzirdīgas sirdis tur rod.
Atkal lūdzamies mieru virs zemes,
Labu prātu, kas laimi spēj jaust.
Citiem akmeņus solīsim nemest,
Kas vien naidu apkārt spēj paust.
Bet tāds miers jau bija mums dāvāts,
Bija klusums, ko dvēsele alkst.
Pašu prāti iegribu rāvā
Vēl arvien pēc sveša prot salkt.
Nenes laimi bezgala kari,
Nenes veikalu atlaižu klāsts.
Labie eņģeļi, varbūt jūs varat
Šādam ritenim vēlēt reiz stāt?!
