Ko jūs atbildētu, ja es jautātu, kāda ir jūsu sapņu zeme, kurā jūs vēlētos nokļūt vai vēlreiz atgriezties? Droši vien vairums nosauktu kādu eksotisku valsti vai vietu Latvijā. Savulaik šādu jautājumu uzdevu kādam cilvēkam intervijā un biju jau sagatavojusies dzirdēt atbildē kādu tālu zemi, bet “aplauzos”. Viņš atbildēja: “Es vēlētos aizceļot uz savu bērnības pasauli.” Un tā ir visneparastākā un arī visskaistākā atbilde, kuru līdz šim esmu saņēmusi. Tā ir vienīgā pasaule, kurā mēs esam pabijuši visi. Gadiem ejot, esam mainījušies ne tikai izskatā, bet arī attālinājušies no savas bērnības pasaules. Vai tas nebija jauki, ka tur mums vienmēr bija laiks? Laiks papriecāties par raibu taureni, laiks papriecāties par krāsainu stikla gabaliņu, kas atrasts uz ceļa, laiks palūkoties mākoņos un laiks pamanīt neparastu akmentiņu. Mēs izgaršojām ik brīdi, ik notikumu kā saldu ledeni mutē. Mēs nezinājām, ko nozīmē nedroša pasaule, jo jutāmies drošībā. Taču mums tik ļoti gribējās būt lieliem. Un lielā dzīve mūs ierāva kā putekļsūcējs nebeidzamajā vāveres ritenī, aiznesot tālāk no bērnības pasaules. Tad uzzinājām, ka pasaule nesastāv tikai no baltās krāsas. Un paši kļuvām pelēkāki. Aizmirsām, kā tas ir — dzīvot šeit un tagad, jo visu laiku kāds neredzams spēks lika kaut kur pēc kaut kā traukties.
Diemžēl mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ un iebrist laika upē, bet varam mēģināt radīt savu jauno pasauli no jauna. Kā teicis Imants Ziedonis: “Radi SAVU pasauli! Šī pasaule cilvēkam ir par lielu. Radi SAVU MAZO! Lielā sastāv no mazajām. Kur ir tava mazā? Veido to no zemeņu stādiem. Vai no tērauda dzirkstelēm. Veido no dzejoļu rindām un no keramikas māliem. Tai nav jābūt lielai, bet tai jābūt bagātai! Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet, ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari to pacienāt. Lai paliek krāsaina dzirkstele no tavām glazūrām viņā.”
