“Tu labāk nedziedi, tikai pasēdi blakus,” vakarā saka mana nu jau četrgadīgā meita. Redz, kāds labums manai “nedziedamajai” balsij tomēr ir! — iekšēji uzjautrinos. Viņa iemācījusies vārdus “Circenīša Ziemassvētkiem” un miega dziesmiņu sev nodzied pati.
Vēl viņa iemanījusies no rīta pamostoties pajautāt: “Vai tu šodien nestrādāsi?” Agrāk ikrīta jautājums bija: “Vai šodien mums ir brīvdiena?” Arī brīvdienā mēdz būt darbiņš — ar šo teikumu laikam esmu panākusi šīs pārmaiņas.
“Tātad tu saprati to “stop” zīmi, kuru dzīve tev nupat parādīja?” man pārjautā kāda jauka ārste, kad pēc operācijas eju noslēgt slimības lapu…
“Dzīvē jāiemācās lasīt ceļa zīmes,” nupat gada nogalē intervijā saka kāda sieviete ar labu sirdi. Vai viena no tām, kas pamazām izkārtojas mana ceļa malās, nav arī mācītāja teiktie vārdi: “Neviens, itin neviens dzīves nogalē nav sūdzējies par to, ka ir par maz strādājis. Visiem bijis drusku skumjas acīs par to, ka vajadzējis vairāk pasēdēt ar bērniņu, vairāk paklausīties mazbērniņā, vairāk ieklausīties savā sievā vai vīrā…”
Es laikam tiešām strādāju par daudz. Kad pietrūkst dienas, paķeru klāt kādu nakts stundiņu. Un mierinu sevi ar domu: tikai vēl šo darbiņu, tikai vēl vienu, tad gan atpūta! Vienam seko atkal jauns, pienākumi aug, un ikdiena saveļas kā milzīga sniega bumba. Es nesaprotu, kur vairs esmu pati. Augšā, uz viļņa? Vai tomēr zem darbu un rūpju smaguma?
Tādos brīžos vēl uzrodas tas otrais “es”, kurš bez žēlastības kliedz: bet tu taču dari to, kas patīk! Tas pirmais arī neklusē: “Padomā labi, vai tu šajā laikā labprātāk neizietu ārā ar bērniem?” Vai kopā saliktu puzli? Vienu no tām daudzajām ar Ledus sirdi…
Nē, es nekaujos ar dzīvi. Es tikai meklēju atbildes. Un pamazām sāku pamanīt ceļa zīmes. Mācos ieraudzīt.
