Aizvadītais gads man daudz licis aizdomāties par pavisam ikdienišķām lietām — par to, kā spējam sadzīvot līdzās, kā mums tas izdodas, kā izturamies viens pret otru, kādā krāsā redzam pasauli no rīta pamostoties — melnu, baltu vai tomēr krāsainu? Vai protam katru dienu uzsmaidīt, pateikt labu vārdu un, ķildojoties sīkumos, tajos nenoslīkt? Diemžēl jāatzīst, ka ne vienmēr tas izdodas, tāpēc arvien ir, kurp tiekties, jo no tā, kāds esmu es, ir atkarīga arī līdzcilvēku ikdiena. No šiem šķietamajiem sīkumiem veidojas mūsu diena, nedēļa, mēneši un gads — kāds nu tas kuram no mums ir sanācis: melns, balts vai krāsains.
Šis gads bija mana novadnieka rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa 140. jubilejas gads, ko neretieši atzīmēja ar krāsainu vērienu. Pārlapojot vēlreiz “Balto grāmatu”, atradu rindas, kas, manuprāt, ir ļoti svētīgas un caur gadu desmitiem tikai nostiprina tolaik pausto rakstnieka domu: “Divus tikumus es esmu mācījies no Klibā Jurka: pieticību un bezbēdību. Varbūt arī tā drusciņa spītības, kas mani nekad neatstāj, ir mantojums no tā paša sen mirušā drauga. Ja tā, tad es viņam daudz pateicības parādā.”
Man šķiet, ka Klibā Jurka tikumi ir tik ļoti patiesi un to pietrūkst mūsdienu pasaulē. Sagaidot Latvijas 100. dzimšanas dienu, novēlu ikvienam no mums un visiem kopā tos paturēt prātā ikdienas gaitās un šķietamajos sīkumos. Pieticība lai māca priecāties un novērtēt to, kas mums ir, lai māca dalīties un domāt kategorijās “mēs”, “mums”, ne tikai “es” un “man”. Bezbēdība lai māca atšķirt svarīgo no mazsvarīgā, “necepties” par neietekmējamām lietām, sīkumiem un neslīgt depresijā par to, ka ziema ir bez sniega, bet paņemt divriteni un izmest kādu loku. Un Klibā Jurka drusciņa spītības lai mums palīdz nepadoties pirmajās grūtībās, nenokārt degunu un darīt labus darbus visu nākamo gadu!
